Aizmirstais kuģniecības magnāts

Spēcīgākās idejas atbalsta

,
speciāli Forbes Latvija
Kugi-003016

Divdesmit gadu laikā Fricis Grauds izveidoja lielāko tirdzniecības kuģu floti Latvijā un kļuva par otru bagātāko Latvijas uzņēmēju pēc preses karalienes Emīlijas Benjamiņas.

Šķiet, par pašu kuģniecības kompānijas F. Grauds īpašnieku ir zināms mazāk nekā par viņa kuģiem – viens paragrāfs enciklopēdijā Latvijas jūrniecības vēsture, kas atkārtojas visos citos avotos, un viena vienīga viņa fotogrāfija. Nekādu leģendu, nekādu nostāstu, nekādu skandālu, kas būtu dzīvi arī šodien. Par Latvijas kuģniecības patronu tiek uzskatīts Krišjānis Valdemārs, bet ir pēdējais laiks atcerēties arī Frici Graudu. Viņš izveidoja lielāko tirdzniecības floti Latvijā, kas pēc kuģu skaita aizņēma 15% tirgus. Ņemot vērā, ka teju viss Latvijas eksports tika pārvadāts ar kuģiem, viņš arī lielā mērā veicināja Latvijas ekonomikas un tirdzniecības izaugsmi starpkaru periodā. Kas bija šis noslēpumainais uzņēmējs un kā viņš nopelnīja savus miljonus?

Uz kuģa kopš bērnības

Kegums_Everests
Fricim Graudam piederēja pirmās Latvijas Republikas lielākais kravu tvaikonis Ķegums

Pirmskara Latvijas lielākā tirdzniecības flote bija vienas ģimenes bizness trīs paaudzēs. Jēkabs Grauds nodarbojās ar piekrastes kuģošanu un vienlaikus bija kuģu būvētājs, īpašnieks un kapteinis. Tolaik tā bija populāra nodarbe piejūras ciematos, jo piekrastes braucieniem speciālās zināšanas navigācijā, kartēs, jūras likumdošanā un svešvalodās nebija vajadzīgas. Turklāt uzbūvēt kuģi tur bija gandrīz divas reizes lētāk nekā Rīgā, jo nevajadzēja tālu vest kokmateriālus un strādnieku atalgojums bija zemāks nekā ostu pilsētās. Šāds burinieks sevi atpelnīja trīs līdz piecos gados, kas mūsdienām būtu ļoti izdevīga investīcija. Pieaugot Jēkaba Grauda turībai, viņš varēja palielināt savu floti līdz trīs burukuģiem.

Šādus piekrastes kuģus vadīja divu trīs vīru komanda, visbiežāk vienas ģimenes locekļi. Arī Jēkaba Grauda bizness nebija izņēmums – viņa dēls Fricis jau kopš 12 gadu vecuma strādāja pie tēva par kuģapuiku. Jēkabs vēlējās, lai dēls ietu viņa pēdās, tāpēc Fricis devās uz Ventspils jūrskolu. Četrdesmit astoņu gadu vecumā Jēkabs Grauds nomira, un 25 gadus vecais Fricis, pabeidzis mācības, atgriezās Engurē, lai vadītu tēva burukuģus. Jaunais Fricis Grauds ievēroja, ka piekrastes rēderi, kļūstot bagātāki, vairs paši nevada savus kuģus. Buriniekam atgriežoties no ārzemju brauciena, viņi satikās ar kapteini kādā no Rīgas restorāniem, sadalīja peļņu un šķīrās līdz nākamajai reizei. Tāds bija arī godkārīgā jaunekļa nākotnes sapnis – viņa plānos neietilpa visu mūžu pašam vadīt kuģus.

Divi nozīmīgākie kravu veidi latviešu kuģiem bija kokmateriāli un akmeņogles. Rīga tolaik bija Eiropas lielākā koku eksportosta, caur kuru izveda ne tikai Latvijas, bet arī Krievzemes kokus, kas bija atpludināti pa Daugavu.

GRAUDS SAVU BIZNESU NEUZTICĒJA NEVIENAM, VISU PĀRRAUDZĪJA PATS, TĀDĒJĀDI ARĪ IZDEVUMI PAR ADMINISTRĀCIJU BIJA NELIELI.

Tiesa, jau kopš 1904. gada piekrastes kuģiem, kas bija Graudu ģimenes rīcībā, ievērojami kritās pārvadājumu maksa un divkāršojās kuģu būves izdevumi. Buriniekiem kļuva arvien grūtāk konkurēt ar tvaikoņiem. Tātad, lai attīstītu biznesu, bija jātiek pie tvaikoņa. Fricis Grauds gan nepaguva to iegādāties, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš ar savu burinieku iestrēga Krievijas ostas pilsētā Arhangeļskā, kuru ieņēma sarkanā armija. Tur viņš pavadīja trīs gadus, strādāja gan uz kuģiem, gan krastā un ieguva pieredzi kravu pārvadājumu organizēšanā. Arhangeļskas apgabalā aktīvi norisinājās pilsoņu karš. Pret boļševikiem noskaņoto balto kustību atbalstīja briti un amerikāņi, kas 1918. gadā pārņēma kontroli pār šo reģionu. Tas ļāva Fricim ar savu burinieku caur Arhangeļskas ostu aizbēgt uz Londonu.

Latvijas kuģniecības starts

Tikmēr 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, runājot par Latvijas Pagaidu valdības neatliekamākajiem uzdevumiem, kā pirmo minēja grūti atrisināmo pārtikas jautājumu Tika apkopoti dati, kādi labības krājumi atrodas Latvijā, un kļuva skaidrs, ka līdz jaunajai ražai visiem maizes nepietiks, līdz ar to bija nepieciešams importēt labību. Palīdzēt ar pārtikas piegādi bija gatava Anglija, kurā tolaik uzturējās Fricis Grauds.

Galleryparkhotel1
Kopš 2006. gada Valdemāra ielā 7 atrodas piecu zvaigžņu viesnīca Gallery Park Hotel

Viņš nelaida garām iespēju būt par starpnieku, lai no Lielbritānijas ostām līdz Latvijai nogādātu pārtiku. Izmantojot savus kontaktus Latvijā, viņš izveidoja aģentu tīklu, kas no Liepājas ostas noliktavām ar zvejnieku laivām un maziem transporta kuģīšiem izplatīja tirgotājiem angļu konservus, saldumus u.c. Visticamāk, tie bija spekulatīvi darījumi un nekas vairāk par tiem nav zināms, bet skaidrs ir viens – pusgada laikā Grauds paguva nopelnīt pietiekami, lai 1921. gadā kopā ar savu topošo sievu Elzu Jansoni Latvijā atgrieztos kā 1889. gadā Zviedrijā uzbūvētā kravas tvaikoņa Matheus kapteinis un līdzīpašnieks. Atgriezies viņš uzreiz nodibināja kuģniecības sabiedrību F. Grauds.

Grauda_nams
Trīsdesmitajos gados Grauda īpašumā nonāca arī ekskluzīvais nams Valdemāra ielā 7, kur viņš apmetās kopā ar savu ģimeni

Latvijā no iepriekšējās flotes nebija palicis pāri gandrīz nekas – 9/10 kuģu bija zaudēti karā. Tirdzniecības flotē bija vien 39 burinieki, kuru laikmets jau bija beidzies, un pieci tvaikoņi. Lai floti atjaunotu, bija nepieciešami tvaikoņi, bet tolaik Latvijā to būve faktiski nebija iespējama. Īpašumā tvaikoņus varēja iegūt, vienīgi nopērkot lietotus ārzemēs. Šos kuģus dēvēja par peldošajiem zārkiem, jo tie parasti bija jau 20–30 gadus veci un tika sūtīti reisos, neievērojot pat viselementārākos drošības noteikumus.

Uzsākot biznesu, Grauds bija soli priekšā saviem konkurentiem. Viņu iekrātās naudas rezerves bija konfiscētas pēc vācu un Pētera Stučkas diktatūras, bet Graudam bija iekrājumi no Londonā pavadītā laika. Viņš strādāja dienu un nakti, lai atrastu vislabākos tvaikoņu piedāvājumus un izveidotu savu floti. Aprēķins bija vienkāršs – viņš iegādājās peldošos zārkus par aizdevumiem pret ķīlu Beļģijā. Tā kā viņš kuģus iegādājās, riskēdams ar saviem īpašumiem, un uzņēmās lielu parādu nastu, Fricis daudzus tvaikoņus uzreiz pēc to pievienošanas flotei reģistrēja uz sievas Elzas vārda, lai izvairītos no maksātnespējas draudiem. Turklāt, pērkot nolietotus kuģus, viņš bija gatavs riskēt ar apkalpes dzīvību un veselību, jo avārijas gadījumā tiktu saņemta prāva naudas summa no starptautiskās apdrošināšanas sabiedrības Lloyd’s & Co.

Tāpēc arī Graudu īpaši nesatrieca neveiksmes, uzsākot biznesu. Pēc nepilna gada tvaikonis Matheus, braucot uz Beļģiju ar Latvijas linu un kaņepju kravu, nogrima, jo uz tā izcēlās ugunsgrēks. Savukārt viņa kuģis Equator pēc pāris mēnešiem bez vēsts pazuda pie Dienvidamerikas krastiem. Apdrošināšanas maksas par zaudētajiem kuģiem ļāva iegādāties jaunus tvaikoņus – Linhope un Everest. To ietilpība, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem, bija piecas reizes lielāka. Kopš tā laika gandrīz visu viņa kuģu nosaukumi sākās ar vārdu Ever, lai ar pozitīvu jūrnieku maģiju pieburtu veiksmi darījumos.

Audzē biznesu krīzes laikā

karogs
Kuģniecības sabiedrības F. Grauds skursteņu zīme un karogs

Iespējas iegādāties jaunus kuģus pavērās trīs gadus vēlāk, divdesmito gadu vidū, kad pasaule piedzīvoja pirmo kuģniecības krīzi. Pārvadājumu maksas saruka par 70%, līdz ar to sesto daļu pasaules kuģu to īpašnieki bija spiesti nolikt brīvguļā. Piecu gadu laikā kuģu cena bija samazinājusies līdz 20% no tās, ko kāds par tiem būtu gatavs maksāt 1920. gadā. Tā kā Latvijā kuģu trūka, iespēju tos lēti iegādāties ārzemēs nelaida garām nedz Grauds, nedz pārējie rēderi. Četru gadu laikā, līdz 1930. gadam, Grauda flotei pievienojās astoņi kuģi. Latvijas Republikas tirdzniecības floti izdevās atjaunot desmit gadu laikā, un tās kuģu ietilpība trīsdesmito gadu sākumā par 20% pārsniedza pirmskara līmeni.

Viens no iemesliem, kādēļ Fricim izdevās aizsteigties priekšā konkurentiem, bija taupība un kontrole. Viņš savu biznesu neuzticēja nevienam, visu pārraudzīja pats, tādējādi arī izdevumi par administrāciju bija nelieli. Piemēram, visa biznesa grāmatvedība vienmēr atradusies viņa žaketes iekškabatā… Tā kā Nodokļu pārvalde pieprasīja oficiālas atskaites ar zvērināta grāmatveža parakstu, viņš reizi mēnesī tikās ar savu paziņu, tālbraucēju kapteini Birzīti, kas parakstīja sastādītās atskaites un par to saņēma 50 latu. Finanses Fricis Grauds pārraudzīja dzelžaini un vienmēr meklēja veidus, kā samazināt izmaksas. Viņš mēdza par dažādiem pārkāpumiem atvilkt no kapteiņa vai citu komandas locekļu algām, veica dažādas mahinācijas ar apdrošināšanas atlīdzībām, amortizācijas atskaitījumus neveica pilnā apmērā.

Daudz laika, lai pasaules kuģniecība atgūtos, nebija. Jau piecus gadus vēlāk sākās Lielā depresija, kas atkal kuģniecību ierāva krīzē. Šoreiz nepaglābās arī Latvija. 1930. gadā strauji saruka pārvadājumu maksas; tās turpināja samazināties visu gadu. Kuģu pārvadājumi kļuva nerentabli, piemēram, akmeņogļu krava no Polijas ostas pilsētas Gdaņskas (toreizējā Danciga) uz Rīgu sagādāja vairāk nekā 100 sterliņu mārciņu zaudējumus (šodienas naudas izteiksmē astoņi tūkstoši eiro). Latvijas rēderiem zaudējumus 35% apmērā no darījuma vērtības radīja arī mārciņas vērtības kritums. Viens no galvenajiem kravu veidiem bija kokmateriāli, un situāciju vēl pasliktināja PSRS kokmateriālu dempinga cenas, kas bija par 20–30% zemākas nekā citu valstu eksportētājiem. Rezultātā ap 20%  tirdzniecības flotes kuģu Latvijā nācās atstāt brīvguļā – tie palika ostās arī vasarā. Tā kā liela daļa kuģu netika izmantoti, 1934. gadā aizsala Baltijas jūras austrumu daļa un apstājās Somijas, Zviedrijas un PSRS koku eksports. Daudzi latviešu rēderi bankrotēja; sešu gadu laikā Latvijas tirdzniecības flote zaudēja 42 kuģus (16,7% no kopskaita).

«NAUDAS MAISS, KAS KATRU GADU NOPĒRK PA KĀDAM JAUNAM KUĢIM.»

Kamēr citi rēderi bankrotēja, Friča Grauda flote tika atjaunināta un kuģu skaits saruka vien par diviem – no vienpadsmit līdz deviņiem. Lai saglabātu savu biznesu, Grauds nevajadzīgos vai sarežģīti remontējamos kuģus pārdeva vai sagrieza metāllūžņos; kopā tādu bija seši. Tajā laikā trīs no viņa kuģiem nogrima, ļaujot Graudam iekasēt apdrošināšanas maksu. Anglijas jūras tiesa pat atzina, ka tvaikonis Evermore nogremdēts speciāli, lai iegūtu augsto apdrošināšanas prēmiju, tāpēc tika apcietināts kuģa kapteinis un pirmais mehāniķis.

Lai grūtajos laikos piesaistītu papildu līdzekļus, Fricis Grauds 1932. gadā kuģniecības sabiedrību F.Grauds pārveidoja par akciju sabiedrību. Viņš emitēja papildu akcijas un laida tās pārdošanā nevis atklāti, caur Rīgas biržu, bet tikai ierobežotam interesentu lokam – ģimenes locekļiem un ilggadējiem biznesa partneriem. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šādā veidā viņš varēja papildus piesaistīt divus miljonus latu (šodienas naudā 20 miljoni eiro). Par līdzekļiem, ko saņēma no kuģu pārdošanas, apdrošinātājiem un akciju emitēšanas, Grauds krīzes laikā iegādājās septiņus jaunus kuģus. Lai arī flotē kuģu bija mazāk, to ietilpība 1936. gadā bija par 10% lielāka nekā pirms krīzes.

Ar viltīgu pieeju

Matheus_Soneris
Trīsmastu burukuģis Matheus, uz kura Fricis Grauds sāka daudzsološo tālbraucēja kapteiņa karjeru

Gluži tāpat kā šodien, arī toreiz ostas bizness nebija viennozīmīgs un caurskatāms. No pavadītā laika Anglijas ostās un kuģniecības kompānijās Fricis saprata, cik svarīgi ir pareizie kontakti. Par attiecīgu samaksu varēja tikt pie labākiem darījumiem, un Fricis nevilcinājās to izmantot.

Krīzes laikā bija vērojama neliela pārvadājumu maksas palielināšanās tālos braucienos. Izkārtot ilgtermiņa kontraktus par stratēģisku kravu pārvadāšanu palīdzēja Ārlietu ministrijas ieceltais pirmais goda konsulārais aģents Jānis Kalniņš Ņujorkā, Arturs Vanags Oslo un goda konsuls Roberts Valdmanis Šanhajā. Viņi un arī citu valstu konsuli nereti meklēja kravu pārvadājumus Grauda uzdevumā, par ko saņēma neoficiālas prēmijas. Piemēram, 1935. gada februārī F. Grauds tvaikonis Everalda Ņujorkas ostā kā pirmo Latvijas pastāvēšanas gados nogādāja 5400 tonnu lielu Latvijas rudzu kravu.

Savukārt, lai ar izdevīgiem nosacījumiem izkārtotu kredītus Latvijā un saņemtu galvojumus, noderīga bija iesaistīšanās komanditsabiedrībā Latvis, kam caur partiju Nacionālais centrs (no 1925. līdz 1931. gadam) un vēlāk Latviešu Nacionālo apvienību (no 1931. līdz 1934. gadam) bija ietekme Saeimā. Šajā bagāto patriotu slēgtajā klubiņā ietilpa tādi Grauda biznesam noderīgi cilvēki kā Latvijas Hipotēkas bankas padomes priekšsēdētājs, biržas un Latvijas Akciju bankas vadītājs, Latvijas vadošo kokapstrādes uzņēmumu vadītāji, Latvijas Republikas ģenerālkonsuli ārzemēs, Muitas departamenta vicedirektors, Jūrniecības departamenta direktors u. c.

Grauds nešķiroja, ar ko sadarboties; viņš veidoja biznesu ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tas bija izdevīgi. Kad pēc 1934. gada apvērsuma Latvijas Republika no draudzēšanās ar Lielvāciju pakāpeniski nosvērās uz PSRS pusi un diplomātija demonstrēja vairākus labas gribas žestus, vietējie kuģniecības uzņēmumi ar vācu kapitālu to neakceptēja. Daudzi kuģu īpašnieki neiesaistījās biznesā ar krieviem ne tikai negatīvā politiskā fona dēļ, bet arī tāpēc, ka tie bija riskanti, neprognozējami darījumi. Tikmēr Grauds izmantoja brīvo nišu – lielu daļu viņa biznesa veidoja sadarbība ar krievu partneriem. Viņa kuģi no Ļeņingradas un Baltās jūras ostām uz Rietumeiropu veda PSRS kokmateriālu, akmeņogļu un citas kravas.

Pa jaunam kuģim gadā

Trīsdesmito gadu otrajā pusē situācija uzlabojās. Redzot kuģu īpašnieku grūtības, valsts ieviesa vairākus atbalsta instrumentus, piemēram, sāka apdrošināt kuģus, ko agrāk darīja ārzemēs. Valsts piešķīra līdzfinansējumu kuģu remontam un subsīdijas par kuģa nodarbinātības laiku. Lai palīdzētu parādos ieslīgušajiem rēderiem, valsts sniedza atbalstu arī kuģu hipotēkām, pagarinot atmaksas termiņus un samazinot procentu likmi. Šajā laikā Latvijā gandrīz 95% kravu transportēja tieši ar kuģiem. Līdz ar situācijas uzlabošanos kuģniecības nozarē uzlabojās arī Latvijas ārējā tirdzniecība. Galvenās eksporta preces – kokmateriālu – tirdzniecības apjoms no 1921. līdz 1937. gadam pieauga desmit reižu.

Plauka arī Friča Grauda bizness – viņš turpināja pirkt un pārdot kuģus. «Naudas maiss, kas katru gadu nopērk pa kādam jaunam kuģim,» – tā savos memuāros par viņu raksta kuģu būvētavas Tosmare tehniķis, vēlākais vācu laika Liepājas latviešu drošības policijas šefs Kārlis Siljakovs. Un tas nav tālu no patiesības – divdesmit gadu laikā Grauda flotē bija 25 kuģi, un tikai četri gadi bija tādi, kad netika iegādāts jauns tvaikonis. Bizness virsotni sasniedza 1939. gadā, kad flotei gada laikā pievienojās pieci jauni tvaikoņi. Tie pēc ietilpības bija lielākie, kādi jebkad bijuši Grauda īpašumā, tai skaitā Ķegums – vislielākais tvaikonis Latvijā. No 1935. līdz 1940. gadam viņa flotē bija 17 kuģu – tā bija lielākā tirdzniecības flote Latvijā (salīdzinājumam – patlaban lielākā tirdzniecības flote, 16 tankkuģu, ir Latvijas kuģniecībai; tā ir viena no pasaulē lielākajām flotēm vidēja izmēra un handy tankkuģu segmentā). Pēc kuģu skaita tie bija 14% no Latvijas jūras flotes 1940. gadā. Tuvākajiem konkurentiem Artūram Zābergam, Pēterim Danenbergam un Jānim Zalcmanim katram bija pa pieciem kuģiem.

FRICI GRAUDU UZ KUĢA APCIETINĀJA UN IZSŪTĪJA UZ KRIEVIJU, KUR URĀLOS VIŅŠ, SLIMĪBAS UN BADA NOMOCĪTS, NOMIRA.

Grauds bija klusais miljonārs – nopelnīto viņš pirmkārt ieguldīja atpakaļ biznesā, bet citur naudu tērēja, nepievēršot sev lieku uzmanību. Kuģošana bija viņa kaislība arī ārpus biznesa – viņš finansēja un pats piedalījās jahtu sacensībās Baltijas jūrā. Jau 1924. gadā viņš izveidoja Latvijas jahtklubu un, lai popularizētu šo sportu, iedibināja īpašu Grauda balvu, ko katru gadu piešķīra jahtai, kas nobraukusi visvairāk jūdžu jūrā. Viņš arī finansiāli atbalstīja trūcīgos jūrskolu audzēkņus un ziedoja labdarībai. Par mecenātismu Kārlis Ulmanis 1938. gada 16. novembrī apbalvoja Frici Graudu ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa atzinības krustu.

evergunar
1931. gadā tvaikonis Evergunar avarēja Norvēģijas piekrastē. Kad to mēģināja nogādāt līdz krastam, kuģis nogrima, paņemot līdzi dzelmē trīs jūrniekus

Paša Grauda īpašumā bija četras jūras klases jahtas, kas viņam izmaksāja vairākus simtus tūkstošu latu (mūsdienu naudas izteiksmē vairāki miljoni). Bez tam viņam piederēja arī 1939. gada motorjahta, kuras cena šodien ir simts tūkstoši dolāru. Ziedu laikos ģimene iegādājās arī Buick Special 46C konvertējamo kupeju (cena mūsdienās ap 80 tūkstošiem dolāru). Šo auto gan dēls Vilnis 1939. gadā, izbraucot no mājas Valdemāra ielā 7, sasita, ietriecoties kravas automašīnā. Pēc šīs avārijas ģimenei vēl palika ekskluzīvais Packard Super Sedan, par ko šodien kolekcionāri gatavi maksāt 125–155 tūkstošus dolāru.

Friča Grauda un viņa kuģniecības kompānijas īpašumā bija arī vairāki nekustamie īpašumi Rīgā. Ievērojamākais no tiem: nams Valdemāra ielā 7, kur atradās gan F. Grauds Shipping Company Ltd., gan arī dzīvoja viņa ģimene. Kad Grauds pārpirka no ārzemju investora Korneliusa G. Vilkinsona daļas uzņēmumā Riga Shipping Compnay Limited, viņa īpašumā nonāca arī nams Merķeļa ielā 21. Vēl vairāki īpašumi atradās tagadējā klusajā centrā: Ausekļa ielā 14, Pulkveža Brieža ielā, Alunāna ielā, Kalpaka bulvārī. Uz sievas Elzas vārda bija vasarnīca Jūrmalā.

Mayday bez atbildes…

Kara sākumā Latvija bija neitrāla valsts. Tās valdība veicināja pasākumus, lai nodrošinātu jūras tirdzniecību un pasargātu savu floti. Latvijas valdība izdeva rīkojumu, kas aizliedza izpaust ziņas par tirdzniecības kuģu atrašanās vietām, uz kuģa borta bija jāuzkrāso tā nosaukums, Latvijas karogs un vārds Latvija.

everelza42
Tvaikonis Everelza, kas pēc Latvijas okupācijas turpināja kuģot Atlantijas okeānā zem Latvijas Republikas karoga. 1942. gadā to starp Kubu un Haiti nogremdēja vācu zemūdene

Tomēr jau 1938. gadā Spānijas patruļkuģis aizturēja un konfiscēja Grauda tvaikoni Everards. Līdz 1939. gada decembrim Latvijai gan vēl bija saimnieciskie sakari ar Lielbritāniju, Nīderlandi, Beļģiju, Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas valstīm, bet jau kopš 1940. gada janvāra otrās puses stiprā sala un kara izraisīto grūtību dēļ Latvijas kuģniecībā iestājās sastingums. No 1940. gada aprīļa Baltijas jūru bloķēja Vācija un Lielbritānija – tā bija starptautiskajai kuģniecībai slēgta zona. Tvaikonis Everene kļuva par pirmo kara upuri Grauda flotē – 1940. gada 25. janvārī Ziemeļjūrā, pie Lielbritānijas austrumu krasta, to nogremdēja vācu zemūdene U-19.

Pēc Latvijas pievienošanās Padomju Savienībai 1940. gada 27. jūlijā tika izdots Kirhenšteina valdības rīkojums, kurā bija pieprasīts, lai visa Latvijas tirdzniecības flote būtu pilnībā pakļauta LPSR valdībai. Vairs nelīdzēja ne Friča Grauda kontakti, ne arī draudzība ar krievu partneriem – septiņus viņa Latvijā un Krievijā esošos kuģus nacionalizēja, tāpat arī visus nekustamos īpašumus, jahtas un automašīnas. Viņu pašu ar ģimeni izlika no nama Valdemāra ielā 7. Tā vietā, lai baudītu sava biznesa augļus, 52 gadus vecajam Fricim ar ģimeni vajadzēja pārcelties uz nelielu namiņu Pārdaugavā un sākt strādāt par kapteini uz zemessūcēja Kurzeme, lai nopelnītu iztiku. Sieva Elza iekārtojās par rakstvedi Rīgas cementa fabrikā pie Bolderājas.

1941. gada 12. jūnija vakarā Elza no labiem paziņām saņēma brīdinājumu, lai nākamajās divās dienās neatrodas mājās. Drosmīgā sieva naktī ar taksometru brauca uz Bolderāju brīdināt vīru, bet viņa kuģis tobrīd bija Daugavas vidū un strādāja pie gultnes padziļināšanas darbiem. Viņa nespēja ar vīru sazināties, tāpēc brauca atpakaļ uz Rīgu, kur no draugu dzīvokļa apzvanīja pazīstamos, arī kuģu īpašnieku Zalcmani, lai brīdinātu un dotu iespēju izglābties. Nākamajā rītā Frici Graudu uz kuģa apcietināja un izsūtīja uz Krieviju, kur Urālos, Permas apgabala Soļikamskas nometnē, viņš, slimības un bada nomocīts, 1942. gada 26. martā nomira. Pārējiem ģimenes locekļiem brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no 1941. gada represijām, un viņi emigrēja uz ASV.

Graudu bizness trešajā paaudzē

Tobrīd no Grauda rēderejas kuģiem Amerikas krastu tuvumā kursēja Everagra, Everalda, Everasma, Everelza, Ķegums, bet Everoja atradās Lielbritānijas teritoriālajos ūdeņos. Kaut gan LPSR valdība pavēlēja visiem kuģiem, kas atradās Atlantijas okeānā, atgriezties atpakaļ, tā tomēr nenotika. Grauda rēderejai uzticīgie kapteiņi palika Amerikā, visi kuģi saglabāja savus vārdus, sarkanbaltsarkano karogu un daļēji arī komandas, veicot reisus starp Atlantijas okeāna ostām. Savukārt Lielbritānijā iestrēgušais tvaikonis Everoja gāja bojā 1941. gada 3. novembrī, vedot kravu no ASV uz Lielbritāniju; pie Kanādas to nogremdēja vācu zemūdene U-203.

1941. gada decembrī ASV iesaistījās karā un noslēdza līgumu ar Latvijas kuģu īpašniekiem par tvaikoņu nodošanu ASV Karalaika kuģniecības pārvaldei, lai tie veiktu nepieciešamo kravu pārvadājumus. Otro pasaules karu pārdzīvoja tikai divi no ASV palikušajiem kuģiem – Everagra un Ķegums. Tie tika atdoti Friča Grauda mantiniekiem – dēliem Vilnim Fricim un Gunāram Jēkabam, kas saņēma kompensāciju arī par nogremdētajiem tvaikoņiem Everalda, Everasma un Everosa. Graudu īpašumā nonāca arī tvaikonis Everton, ko kara laikā piesavinājās Vācija.

Tēva iesākto biznesu turpināja vecākais dēls Vilnis Fricis Grauds, kas kara gados bija ieguvis ASV pilsonību. Viņš kopā ar brāli Ņujorkā nodibināja kuģu kompāniju F. V. Grauds Shipping Company, kas veica kravu pārvadājumus Dienvidamerikā. 1954. gadā viņi pārdeva pēdējo no vecajiem tvaikoņiem un sekmīgi darbojās līdz sešdesmitajiem gadiem, papildinot floti ar diviem Liberty tipa motorkuģiem (divas reizes ietilpīgāki nekā Graudu flotes lielākais tvaikonis Ķegums), kas izmaksāja vismaz divus miljonus dolāru (2015. gada cenās tie būtu 35 miljoni dolāru). Ģimenei piederēja arī viesnīca Ņujorkā, bet Friča meita Anna atvēra un vadīja savu restorānu. Tiesa, dēlu Jēkabu vilināja azartspēles un viņš droši vien būtu savu biznesu nospēlējis, ja vecākais brālis Vilnis neatpirktu no viņa mantojuma tiesības.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošana Graudu ģimene savā īpašumā atguva vienīgi ēku Valdemāra ielā 7, ko 1996. gadā par 676 tūkstošiem latu pārdeva ar investīciju kompāniju New Century Holdings (NCH) saistītajam Vladimiram Levinam. Tagad šajā īpašumā atrodas piecu zvaigžņu viesnīca Gallery Park Hotel.

No ietekmīgā uzņēmēja flotes nu palikuši tikai nogrimuši kuģu vraki jūras dzīlēs. Tāpat kā par Latvijas kuģniecības ziedu laikiem, tā arī par Frici Graudu atceras vairs tikai jūrniecības entuziasti. Bet tā varēja nenotikt… Grauds savu biznesu būvēja pēc līdzīga principa kā slavenākie kuģniecības magnāti, piemēram, Aristotelis Onasis. Viņš 1932. gadā nopirka pirmos sešus kuģus; Graudam tolaik jau bija padsmit kuģu. Šie magnāti savas flotes uzbūvēja, iegādājoties lietotus amerikāņu kravas kuģus, ar kuriem tika piegādātas kravas kara laikā. Skaidrs, ka Fricim Graudam netrūka ambīciju un spēju izveidot pasaules līmeņa tirdzniecības kuģu floti. Ja vien viņš kopā ar pārējiem Latvijas kuģu īpašniekiem nebūtu izslēgts no globālās kravu aprites spēles, Latvijai būtu savs kuģniecības magnāts, bet varbūt pat vairāki…


Latvijas līderi kopā ar Guntaru Kokoreviču – īpašnieks, SIA “Enerģijas risinājumi”


Neapšaubāmi skumīgs stāsts, un ne jau tik daudz par galvenā varoņa likteni izsūtījumā, bet gan par to, ka karš izdzēsis vēl vienu spēcīgu latviešu kapitālistu ar globālu vērienu, starptautiskā biznesa izpratni un spēcīgām ambīcijām. Tas ir tieši tas, kā mums tik ļoti pietrūkst šajā neatkarības laikā, – uzņēmēju, kapitālistu, kas spēj pieteikt pretenzijas globālos tirgos un konkurēt ar starptautiskiem uzņēmumiem, tomēr neaizmirstot par savu valsti un mecenātismu.

Par šiem vēstures rakstiem var teikt – jo tālāk, jo trakāk… Friča Grauda pieeja biznesam ir bijusi vēl mazliet ciniskāka, blēdīgāka un skarbāka nekā līdz šim aprakstītajiem latviešu uzņēmējiem. Viņš prasmīgi izmantoja gan tirgus situāciju, gan konkurentu vājumu. Mani pārsteidza viņa izdzīvošanas spēja dažādos pasaules un, galvenais, Latvijas ekonomiskajos apstākļos. Kārtējo reizi izkristalizējās senā veiksmes formula – attiecības. Bet nedrīkst aizmirst, ka tām līdzi iet reputācija un tās izgaist līdz ar reputācijas zudumu.

No Friča Grauda mūsdienu biznesmeņi varētu pamācīties, kā izmantot kapitāla tirgus iespējas. Grauda bizness bija sasniedzis tādus apjomus, kas ļāva domāt pat par akciju emisiju Rīgas biržā, tomēr beigās, izšķiroties par vērtspapīru pārdošanu slēgtam investoru lokam, akciju emitēšana palīdzēja viņam pārdzīvot krīzi. Akciju vai obligāciju emitēšana NASDAQ Riga fondu biržā var palīdzēt sasniegt jaunu izaugsmes līmeni.

10350 Visi skatījumi 2 Skatījumu šodien

Atstāt komentāru

2 Komentāri par "Aizmirstais kuģniecības magnāts"


Normunds
1 gads 10 mēneši atpakaļ

Raksts ļoti interesants. Nesapratni izraisa tikai frāze “Pēc Latvijas pievienošanās Padomju Savienībai…”

Gustavs
2 gadi 4 mēneši atpakaļ

Perfekts raksts! Izlasīju vienā elpas vilcienā, paldies!

wpDiscuz