• 2875
  • 0

Izraēla: no miegainas nomales līdz globālam inovāciju centram

,
Latvijas izdevums
tsaiproject https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
tsaiproject https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/

Stāsts par to, kā Izraēlā – valstī ar 7,1 miljonu iedzīvotāju, kurai nav nekādu dabas bagātību un kas kopš dibināšanas atrodas sarežģītā politiskā situācijā – nepārtraukti rodas arvien jauni uzņēmumi, kas spēj konkurēt globālajā tirgū.

Tehnoloģiskie uzņēmumi un globālie investori plašā straumē plūst uz Izraēlu, jo tur ik uz soļa sastopamas unikālas radošuma, mērķtiecības un apņēmības kombinācijas. Iespē­jams, tieši tāpēc Izraēlā ir ne tikai lielākais jaunu uzņēmumu blīvums (pavisam 3850 jeb viens uz katriem 1844 iedzīvotājiem), bet arī vairāk Ņujorkas Fondu biržā kotētu uzņēmumu nekā visā Eiropā kopā ņemot.

Turklāt Izraēla pievelk ne tikai Ņujorkas Fondu biržas māklerus, bet arī stingrāko tehnoloģisko izredžu mērauklu – riska kapitālu. 2008. gadā ieguldījumi uz vienu iedzīvotāju Izraēlā bija divarpus reizes lielāki nekā ASV, vairāk nekā 30 reizes lielāki kā vidēji Eiropā, 80 reizes pārsniedza Ķīnu un 350 reizes – Indiju.

Salīdzinot absolūtos skaitļus, Izraēla – valsts ar tikai 7,1 miljonu iedzīvotāju – piesaistījusi gandrīz divus miljardus dolāru riska kapitāla:  tikpat, cik ieplūdis Lielbritānijā ar tās 62 miljoniem iedzīvotāju, vai Vācijā un Francijā, kurās kopumā dzīvo 145 miljoni cilvēku.

Pat kari, kuros Izraēla atkārtoti bijusi ierauta, nav kavējuši tās izaugsmes tempu. Sešos gados pēc 2000. gada Izraēlu plosījušas ne vien tehnoloģijas burbuļa plīsuma sekas. Tas bijis arī visintensīvākais teroristu uzbrukumu periods valsts vēsturē, un tajā norisinājies otrais karš ar Libānu. Tomēr Izraēlas īpatsvars globālajā riska kapitāla tirgū nemazinājās, gluži pretēji – tas dubultojās no 15 procentiem līdz 31 procentam. Un Libānas kara pēdējā dienā Telavivas biržas rādītāji bija labāki nekā pirmajā. Identiska situācija bija vērojama trīs nedēļas ilgajā militārajā operācijā Gazas joslā 2009. gadā.

Stāsts par Izraēlas ekonomiku kļūst vēl interesantāks, ja atceras, kādā stāvoklī tā bija valsts pirmsākumos pirms nedaudz vairāk kā pusgadsimta. Šaja Agassi (Izraēlas uzņēmējs, elektromobiļu sistēmas Better Place dibinātājs) ģimene iebrauca Izraēlā no Irākas 1950. gadā, divus gadus pēc valsts dibināšanas. Tobrīd jaunizveidotā ebreju valsts vienlaikus saskārās ar diviem šķietami nepārvaramiem izaicinājumiem: izcīnīt uzvaru eksistenciālajā Neatkarības karā un absorbēt bēgļu plūdus no pēckara Eiropas un apkārtējām arābu zemēm.

Pirmajos divos pastāvēšanas gados Izraēlas iedzīvotāju skaits dubultojās. Turpmākajos septiņos tas palielinājās vēl par trešdaļu. Divi no katriem trim pilsoņiem bija atbraucēji. Nokāpjot no kuģa, daudziem bēgļiem nekavējoties iedeva ieroci, ar kuru tie neprata apieties, un sūtīja kaujā. Daži no tiem, kuri bija izdzīvojuši nacistu koncentrācijas nometnēs, krita karā, pirms viņu vārdus kāds bija paguvis iegrāmatot. Izraēlas Neatkarības karā proporcionāli gāja bojā vairāk jaunās valsts pilsoņu, nekā ASV zaudēja abos pasaules karos kopā ņemot.

Izdzīvojušajiem nācās tikt galā ar stagnējošo ekonomiku. «Viss bija ierobežotās devās,» sūrojās kāds iebraucējs. «Mums bija kuponu grāmatiņas, viena ola nedēļā, garas rindas.» Vidējais dzīves līmenis bija pielīdzināms amerikāņu dzīvei 19. gadsimtā. Kā gan šī iesācēju valsts ne tikai izdzīvoja, bet no klusas nomales pārtapa ietekmīgā tehnoloģiju supervalstī, kuras ekonomika sešdesmit gadu laikā pieaugusi piecdesmit reizes? Kā trūcīgu bēgļu sabiedrība pārvērtusi zemi, ko Marks Tvens reiz raksturoja tā: «visu aizmirsts kakts… klusi, sērīgi plašumi» ­–, par vienu no dinamiskākajām tirgus ekonomikām pasaulē.

Izraēlas ekonomists Gidi Grinšteins uzskata, ka šie sasniegumi nav pietiekami novērtēti: «Paraugieties, mūsu ekonomiskā izaugsme salīdzinājumā ar Ameriku ir divkārt straujāka, lai gan iedzīvotāju skaits ir pieckāršojies un esam bijuši iesaistīti trijos karos. Pasaules ekonomikas vēsturē šādam fenomenam nav līdzvērtīga.» Turklāt Izraēlas uzņēmēji turpina demonstrēt neiedomājamus sasniegumus.

Gadsimtiem ilgi svētā zeme pievilināja svētceļniekus, bet pēdējos gados to pārplūdina cita veida meklētāji. Eriks Šmits, kas grāmatas rakstīšanas laikā bija Google valdes priekšsēdētājs, mums paskaidroja, ka ASV ir uzņēmējiem labvēlīgākā valsts pasaulē, bet «Izraēla – otra labākā». Stīvs Balmers no Microsoft atzinis, ka, ņemot vērā Izraēlas komandas lielumu un nozīmi, «Microsoft var uzskatīt gan par amerikāņu, gan par Izraēlas uzņēmumu». Vorens Bafets, riska noliegšanas apustulis, pārkāpa gadu desmitiem ievēroto principu nepirkt ārvalstu uzņēmumus, par četrarpus miljardiem iegādājoties Izraēlas uzņēmumu 2006. gadā, kad tā tikko bija iesaistījusies karā ar Libānu.

Lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumiem nav viegli ignorēt Izraēlu, un lielākā daļa to pat nemēģina: gandrīz puse pasaules vadošo tehnoloģisko gigantu vai nu nopirkuši kādu Izraēlas uzņēmumu, vai atvēruši valstī savu uzņēmumu izpētes un attīstības nodaļu. Piemēram, Cisco iegādājies deviņas Izraēlas firmas un plāno pirkt vēl vairākas.

«Divu dienu laikā Izraēlā esmu redzējis vairāk iespēju, nekā citur pasaulē var pamanīt veselā gadā,» apgalvoja Philips Medical vecākais viceprezidents Pols Smits. Garijs Šainbergs, kas British Telecom atbild par tehnoloģijām un inovācijām, mums pastāstīja: «Izraēlā pašlaik rodas vairāk patiešām svaigu inovatīvu ideju – nevis pārstrādātu vai citā iesaiņojumā pasniegtu vecu ieceru – nekā Silīcija ielejā. Un šī plūsma globālās ekonomiskās krīzes laikā nav apsīkusi.»

Lai gan informācija par Izraēlas tehnoloģiju attīstību tagad ir zināma plašākai sabiedrībai, tie, kas ar tām saskaras pirmo reizi, vienmēr ir spēcīgi iespaidoti. NBC Universal viceprezidents, kas bija ieradies iepazīties ar Izraēlas digitālo mediju uzņēmumiem, brīnījās: «Kāpēc tas notiek tieši šeit? Nekad neesmu vienā nelielā teritorijā redzējis tik daudz haosa un inovāciju.»

Mūsu grāmatas mērķis ir atklāt šo mistēriju. Kāpēc Izraēlā un nekur citur?

Viens izskaidrojums ir šāds: noliegums, tāpat kā nepieciešamība, dzemdina radošumu. Arī citas nelielas, kaimiņu apdraudētas valstis – Dienvidkoreja, Singapūra un Taivāna – demonstrē tikpat iespaidīgus izaugsmes rekordus kā Izraēla. Tomēr nevienā no tām nav izveidojusies vesela uzņēmēju kultūra – nemaz jau nerunājot par jauno uzņēmumu skaitu –, kas būtu samērojama ar Izraēlu.

Iedarbīgā industriālā politika

Pārliecināt cilvēkus, ka ir jēga audzēt zivis tuksnesī, nebija viegls uzdevums.
– Profesors Šmuels Apelbaums

Stāsts par to, kā Izraēla nonāca tur, kur tā ir, sešdesmit gadu laikā sasniedzot piecdesmitkārtīgu ekonomisko izaugsmi, nav tikai par nācijas rakstura īpatnībām, kaujās norūdītu uzņēmību vai ģeopolitiskiem priekšnoteikumiem. Nevar nepieminēt valdības politiku, kas piedzīvojusi ne vienu vien likteņa pavērsienu un kam ir jāpiemērojas apstākļiem gluži tāpat, kā to dara armija un pilsoņi.

Izraēlas tautsaimniecības vēsture ir divi izrāvieni un stagnācijas un hiperinflācijas periods starp tiem. Valdības makroekonomiskajai politikai bijusi svarīga loma, vispirms veicinot valsts izaugsmi, tad nobremzējot to un pēc tam dodot tai spēcīgus grūdienus jomās un veidos, kādos valdība to pat nebija cerējusi.

Pirmais lielais izrāviens notika no 1948. līdz 1970. gadam, kad iekšzemes kopprodukts pieauga gandrīz četras reizes un iedzīvotāju skaits valstī trīskāršojās par spīti tam, ka Izraēla tika ierauta trijos nopietnos karos. Otrais izrāviens sākās 1990. gadā un turpinās vēl līdz šim, valsts no miegainas nomales pārvērtusies par vadošu globālās inovācijas centru. Katrā no izrāvieniem tika izmantoti ļoti dažādi – pat radikāli pretēji – paņēmieni: pirmajā izaugsmi nodrošināja uzņēmīga, biznesam draudzīga valdība, kuras pārraudzībā attīstījās neliels, samērā primitīvs privātais sektors; otrajā sasniegumus gūst tieši plaukstošs, uzņēmīgs privātais sektors, ko veicina sākotnēji pareiza valdības rīcība.

Izraēlas straujais izrāviens

Neatkarīgi no tā, vai izraudzīto taktiku dēvē par sociālistisku, pragmatisku vai abu šo metožu hibrīdu, valsts pastāvēšanas pirmajos divdesmit gados sasniegtie rādītāji ir iespaidīgi. Periodā no 1950. līdz 1955. gadam Izraēlas ekonomikas izaugsme ik gadu bija 13 procenti; sešdesmitajos gados šis rādītājs bija nepilni 10 procenti gadā. Ekonomiskā izaugsme bija tik strauja, ka valstij izdevās ievērojami samazināt plaisu, kas attīstības valstu labklājības rādītājus šķir no bagātajām pirmās pasaules valstīm.

Ekonomikas izaugsmes posmi ir raksturīgi visām valstīm, bet tik strauji izrāvieni vērojami reti. Izaugsme pēdējo piecdesmit gadu laikā bijusi trešajā daļā pasaules ekonomiku, bet tikai 10 procenti no tām veikušas īstu izrāvienu. Ja salīdzina vidējos ieņēmumus uz vienu iedzīvotāju Izraēlā un ASV, tad 1950. gadā šis rādītājs Izraēlā bija 25 procenti, bet 1970. gadā – jau 60 procentu no Amerikas vidējā rādītāja. Divdesmit gados Izraēlas vidējais dzīves līmenis, salīdzinot ar ASV, bija vairāk nekā divkāršojies.

Šajā laikā valdība neveicināja privāto uzņēmējdarbību un pat diezgan kritiski vērtēja centienus gūt personisku labumu. Lai gan daži politiskie oponenti sāka iebilst pret tās smago ekonomikas kontroli un noraidošo attieksmi pret brīvo tirgu, šādu kritiķu nebija daudz. Ja valdība būtu pozitīvi novērtējusi privāto iniciatīvu un radījusi tai labvēlīgākus apstākļus, ekonomiskā izaugsme būtu vēl straujāka.

Paraugoties pagātnē, tomēr nevar noliegt, ka Izraēlas labie rādītāji ir saistīti ar valsts starpnieka lomu un nav radušies tai par spīti. Katras primitīvas ekonomikas attīstības sākumposmā ir virkne viegli identificējamu iespēju liela mēroga investīcijām: ceļu, ūdensvadu un elektroapgādes sistēmu būve, ostu, fabriku un mājokļu celtniecība. Izraēlas milzīgie ieguldījumi šādos projektos, piemēram, ūdensvadu izbūve no Galilejas jūras valsts ziemeļos uz Negevas tuksneša attālajiem dienvidu nostūriem, stimulēja strauju izaugsmi. Mājokļu celtniecība kibucos veicināja pieprasījumu pēc būvmateriāliem un mājsaimniecības aprīkojuma. Tomēr nevajadzētu vispārināt: daudzas attīstības valstis sākušas lielus infrastruktūras projektus un pazaudējušas milzīgus valsts budžeta līdzekļus korupcijas un ierēdņu neefektivitātes dēļ. Arī Izraēlai nav izdevies pilnībā no tā izvairīties.

Iespējams, infrastruktūras projekti ir pats redzamākais rezultāts, taču vēl pārsteidzošāka taktika bija veidot veselas ražošanas nozares kā uzņēmējdarbības projektus valdības iekšienē. Šimons Peress un Als Švimmers – amerikānis, kurš Neatkarības kara laikā palīdzēja nelegāli nogādāt Izraēlā lidmašīnas un ieročus, – kopīgi īstenoja sapni izveidot valstī aviobūves rūpniecību. Kad abi piecdesmitajos gados iepazīstināja valdību ar saviem plāniem, atbildes reakcija bija skeptiska vai pat izsmejoša. Tolaik valstī trūka tādu ikdienas nepieciešamības produktu kā piens un olas, tūkstošiem tikko iebraukušo mitinājās teltīs, tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa ministru uzskatīja – Izraēla nevar atļauties un nespēs veiksmīgi izveidot šādu nozari.

Tomēr Peresam izdevās pārliecināt Dāvidu Ben Gurionu, ka Izraēla varētu sākt atjaunot norakstītās Otrā pasaules kara lidmašīnas. Viņi radīja uzņēmumu, kas vienubrīd bija valsts lielākais darba devējs. Bedek vēlāk kļuva par Izraēlas aviobūves rūpnīcu Israel Aircraft Industries – globālo nozares līderi.

Šajā attīstības posmā privātuzņēmēju ieguldījums nebija tik būtisks, jo ekonomikai neapšaubāmi bija daudz vairāk neatliekamo vajadzību. Bet, kad ekonomiskā sistēma kļuva sarežģītāka, tā sabruka. Kā skaidro Izraēlas ekonomists Jakirs Plessners, līdzko valdības ieguldījums lielajos infrastruktūras projektos radījis ekonomikā piesātinājumu, tālāku izaugsmi spēj nodrošināt tikai privātuzņēmēji: tikai viņi spēj atrast «nišas, kur iespējams gūt relatīvas priekšrocības».

Pārejai no centralizētas attīstības uz privātuzņēmēju ekonomiku būtu vajadzējis notikt sešdesmito gadu vidū. Divdesmit gados – no 1946. līdz 1966. – bija veiktas gandrīz visas liela apjoma investīcijas infrastruktūrā. 1966. gadā, kad vairs nebija lielu mērķieguldījumu, Izraēlas ekonomiskā izaugsme pirmo reizi bija tuvu nullei. Šim faktam būtu vajadzējis pārliecināt valdību dot iespējas privātuzņēmējiem. Taču vitāli nepieciešamās reformas tika atliktas, jo sākās Sešu dienu karš. 1967. gada jūnijā vienas nedēļas laikā Izraēla bija pievienojusi savai teritorijai Jordānas Rietumkrastu, Gazas joslu, Sīnāja pussalu un Golānas augstienes. Šīs teritorijas bija trīs reizes lielākas par līdzšinējo valsts platību.

Izraēlas valdībai atkal bija jauni liela mēroga infrastruktūras projekti. Un, tā kā Izraēlas Aizsardzības armijai vajadzēja nostiprināt savas pozīcijas jaunajās teritorijās, bija nepieciešami lieli ieguldījumi aizsardzības būvēs, robežas iekārtošanā un citās dārgās infrastruktūrās. Tā bija vēl viena gigantiska ekonomiskās stimulēšanas programma. 1967. un 1968. gadā tēriņi celtniecības aprīkojumam vien pieauga par 725 procentiem. Karš bija aktivizējis Izraēlas centralizētās plānošanas piekritēju instinktus darboties.

Zaudētā desmitgade

Izraēlas ekonomika turpmākajos gados arvien vairāk nonāca «parādā laikam». Jomkipura karš 1973. gadā nedeva vēl vienu grūdienu ekonomikai. Izraēla cieta smagus cilvēkresursu zaudējumus (trīs tūkstoši kritušo un vēl daudz ievainoto) un milzīgus infrastruktūras bojājumus. Spiesta mobilizēt daudz rezervistu, Izraēlas Aizsardzības armija uz gandrīz sešiem mēnešiem atņēma ekonomikai lielāko daļu darbaspēka. Tik apjomīga cilvēku aizplūšana karaspēkā uz laiku burtiski paralizēja uzņēmumus un pat veselas tautsaimniecības nozares.

Normālā ekonomiskajā vidē arī strādnieku ieņēmumi būtu samazinājušies. Taču Izraēlā tas nenotika. Valdība neļāva algu līmenim kristies un mākslīgi tās uzturēja, tāpēc strauji paaugstinājās valsts iekšējā parāda līmenis. Lai apturētu parāda pieaugumu, valsts cēla nodokļu likmes – arī nodokli par kapitālieguldījumiem. Deficīta segšanai tika izmantoti dārgi īstermiņa kredīti, un tas izraisīja procentu maksājumu pieaugumu.

Šie apstākļi sakrita ar brīdi, kad samazinājās iebraucēju skaits. Jaunpienācēji vienmēr bijuši Izraēlas ekonomiskās vitalitātes galvenais avots. 1972. un 1973. gadā valsts iedzīvotāju skaits papildinājās par simts tūkstošiem. Bet 1974. gadā šis skaitlis samazinājās līdz četrpadsmit tūkstošiem un 1975. gadā jau tuvojās nullei.

Ekonomikas atveseļošanos apgrūtināja un pat apdraudēja kapitāla tirgū valdošais valsts monopols. Kā tolaik atzina pati Izraēlas Banka: «Valdības kontrole ir daudz lielāka, nekā tas parasti mēdz būt politiski brīvās valstīs.» Valdība noteica visas prasības, termiņus un procentu likmes un parādu instrumentus patēriņa un biznesa kredītiem. Komercbankas un pensiju fonds bija spiesti lielāko daļu uzkrājumu ieguldīt valsts vērtspapīru iegādē vai finansēt valdības izraudzītus aizdevumus privātā sektora projektiem.

Šāda situācija valdīja Izraēlas ekonomikā laikā, ko ekonomisti nereti dēvē par «zaudēto desmitgadi» – no septiņdesmito gadu vidus līdz astoņdesmito gadu vidum. Mūsdienās Intel lēmums meklēt inženierus Izraēlā šķiet pašsaprotams. Bet Izraēla, ko Intel ieraudzīja 1974. gadā, nepavisam neatgādināja šodienas valsti. Lai gan tie vairs nebija kaili tuksneši un malārijas apsēsti purvāji, septiņdesmitajos gados, nolaižoties Telavivas lidostā, varēja rasties iespaids, ka esi nokļuvis trešās pasaules valstī.

Izraēlas universitātes un talantīgie inženieri tolaik jau bija ļoti progresīvi augsta līmeņa speciālisti, bet lielākā daļa infrastruktūras bija vecmodīga. Lidosta bija maza, necila un nošņurkusi. Ierodoties pie imigrācijas lodziņa, pārņēma sajūta, ka esi nonācis Padomju Savienībā. Nebija nevienas labas, mūsdienīgas ātrgaitas šosejas. Televīzijas pārraižu attēla kvalitāte bija zema, taču tam nebija sevišķas nozīmes, jo valstī bija tikai viens valdības finansēts telekanāls ebreju valodā, un, ja antena bija pietiekami jaudīga, bija iespējams uztvert dažus arābu kanālus no Libānas vai Jordānijas.

Ne visiem mājās bija telefona pieslēgums (jāatceras, ka mobilais tālrunis vēl nebija izgudrots). Telefona līnijas ievilkšana bija jāsaskaņo ar attiecīgo ministriju, un uz to bija jāgaida ilgi. Lielveikali pretstatā mazajiem apkaimes veikaliņiem bija liels jaunums, tajos tirgoja pārsvarā vietējos produktus, nevis starptautiski pazīstamas preces. Lielo starptautisko mazumtirdzniecības zīmolu nebija vispār. Ja bija nepieciešama kāda ārvalstīs ražota prece, pēc tās bija pašam jābrauc uz ārzemēm vai jālūdz kādam viesim to atvest. Augsto muitas nodevu dēļ – daudzas no tām bija protekcionistu mēģinājumi aizsargāt vietējos ražojumus – lielākā daļa importa preču bija ārkārtīgi dārgas.

Automašīnu izvēle bija visai trūcīga – dažus modeļus ražoja uz vietas Izraēlā (gluži tāpat kā Padomju Savienībā ražotās, arī šīs izpelnījās dažu labu melnu jociņu), tad vēl lētākie Subaru un Citroën modeļi, jo šie uzņēmumi bija pietiekami drosmīgi vai pārāk izmisuši, lai neņemtu vērā arābu valstu noteikto boikotu. Banku sistēma un valdības noteiktie finanšu regulējumi bija tikpat antīki kā autobūves industrija. Dolārus likumīgi samainīt varēja tikai bankās pēc valdības noteiktā ļoti neizdevīgā valūtas kursa. Pat atvērt kontu ārvalstu bankā bija nelikumīgi.

Vispārējā gaisotne bija drūma. Eiforija pēc spožās 1967. gada uzvaras – daži to salīdzināja ar nāves sprieduma pasludināšanu, ko piepeši nomaina ar milzu laimestu loterijā, – pēc Jomkipura kara ātri vien pagaisa, un to aizstāja vēl stiprāka nedrošības, izolācijas un – pats ļaunākais – traģiskas nolemtības sajūta. Varenā Izraēlas armija bija piedzīvojusi negaidītu pārsteigumu un krietni noasiņojusi. Tas, ka militārā ziņā Izraēla karā bija uzvarējusi, bija vājš mierinājums. Izraēliešiem bija sajūta, ka politiskā un militārā vadība viņus ir pamatīgi pievīlusi.

Tika izveidota publiska izmeklēšanas komisija; amatus zaudēja IAA štāba komandieris, pretizlūkošanas daļas komandieris un citi augsta ranga virsnieki. Lai gan komisija viņu attaisnoja, premjerministre Golda Meira uzņēmās atbildību par šo fiasko un mēnesi pēc komisijas ziņojuma publiskošanas atkāpās no amata. Bet viņas pēctecim Ichākam Rabīnam nācās atstāt premjerministra krēslu 1977. gadā, kad atklājās, ka viņa sievai ir bankas konts ārzemēs.

Astoņdesmito gadu sākumā Izraēla cieta no hiperinflācijas: aizejot uz lielveikalu, tur nācās atstāt tūkstošiem gandrīz bezvērtīgu šekeļu. Inflācija no 13 procentiem 1971. gadā pieauga līdz 111 procentiem 1979. gadā. Tas daļēji bija izskaidrojams ar straujo naftas cenu kāpumu. Taču atšķirībā no citām valstīm Izraēlā tā turpināja pieaugt – 1980. gadā par 133 un 1984. gadā par 445 procentiem, un prognozes liecināja, ka vēl pēc pāris gadiem tās apmērs var sasniegt četrzīmju skaitli.

Cilvēki pirka telefonu priekšapmaksas talonus, kuru izmantošanas laiks, cenai pieaugot, nemainījās, un steidzās iepirkt produktu rezerves par līdzšinējo cenu. Tolaik mēdza jokot, ka no Telavivas uz Jeruzalemi labāk braukt nevis ar autobusu, bet ar taksometru, jo tajā par braucienu jānorēķinās beigās, kad šekelim būs mazāka vērtība.

Ironiskā kārtā galvenais hiperinflācijas cēlonis bija instruments, ko valdība gadiem ilgi bija izmantojusi inflācijas ierobežošanai, – indeksācija. Lielākā daļa ekonomikas – algas, cenas, īres maksa – bija piesaistīta inflācijas mērīšanai izveidotajam patēriņa cenu indeksam. Indeksācija šķietami pasargāja iedzīvotājus no inflācijas sekām, jo viņu ieņēmumi pieauga proporcionāli izdevumiem. Taču indeksācija veicināja inflācijas spirāli.

Ceļš uz atlabšanu?

Šajā kontekstā šķiet īpaši pārsteidzoši, ka Intel jau septiņdesmitajos gados izveidoja filiāli Izraēlā. Vēl lielāka mistērija ir tas, kā trijās turpmākajās desmitgadēs Izraēla no provinciālas un izolētas valsts spējusi pārtapt par plaukstošu, tehnoloģiski attīstītu zemi. Mūsdienās atbraucēji izkāpj no lidmašīnas lidostā, kas nereti ir daudz modernāka nekā tā, no kuras viņi izlidojuši. Neierobežotu skaitu jaunu telefona pieslēgumu var iegūt dažās stundās, mobilajiem tālruņiem nekad nav problēmu ar uztveršanas zonu, bezvadu internets ir pieejams tuvākajā kafejnīcā. Bezvadu pieeja internetam ir tik izplatīta, ka 2006. gada karā ar Libānu karavīri salīdzināja, kurš operators var nodrošināt labākos pakalpojumus konkrētajā bumbu patvertnē. Izraēliešiem pieder vairāk mobilo telefonu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkur citur pasaulē. Lielākajai daļai desmitgadīgu bērnu ir ne tikai mobilais tālrunis, bet arī pašam savs dators. Ielas ir pilnas ar jaunāko modeļu automašīnām, sākot ar hammeriem un beidzot ar Eiropas smārtiem, kas aizņem tikai pusi autostāvvietas.

«Meklējat labu programmētāju?» CNN.Money.com nesen jautāja sižetā par to, ka Telaviva ir viena no «labākajām vietām biznesam bezvadu pasaulē». «Tā uzskata IBM, Intel, Texas Instruments un daudzi citi, kas izmanto Izraēlas tehnoloģiski attīstītos resursus… Labākā vieta darījumu kārtošanai ir vīna bārs Yoezer, kas slavens ar izcilu vietējo vīnu izlasi un lieliski pagatavotu liellopa gaļu burgundieša mērcē.» Bet vēl 1990. gadā visā Izraēlā nebija nevienas kafejnīcu ķēdes, iespējams, pat ne laba vīna bāra, suši restorāna, nemaz nerunājot par McDonald’s, IKEA vai ārzemju modes nama veikalu. Pirmais McDonald’s Izraēlā tika atvērts 1993. gadā, trīs gadus pēc tam, kad uzņēmums bija atvēris savu lielāko restorānu Maskavā, un divdesmit divus gadus vēlāk par pirmo McDonald’s Sidnejā Austrālijā. Tagad Izraēlā ir apmēram 150 McDonald’s – uz vienu iedzīvotāju tas ir divreiz vairāk nekā Spānijā, Itālijā vai Dienvidkorejā.

Otrais ekonomikas izrāviens sākās deviņdesmitajos gados. Līdz tam ekonomikai bija ierobežotas iespējas izmantot nacionālās kultūras un militārā dienesta kultivēto uzņēmēju talantu. Privātā sektora stagnācija turpinājās hiperinflācijas dēļ, un šo problēmu sāka risināt tikai 1985. gadā, kad toreizējais finanšu ministrs Šimons Peress ieviesa ASV Valsts sekretāra Džordža Šulca un Starptautiskā valūtas fonda ekonomista Stenlija Fišera izstrādāto stabilizācijas plānu. Tas krasi samazināja iekšējo parādu, ierobežoja patēriņu, sāka privatizāciju un reformēja valsts lomu kapitāla tirgū. Tomēr šīs pārmaiņas vēl neradīja Izraēlā dinamisku privātu ekonomiku.

Lai ekonomika atkal sāktu strauji attīstīties, bija nepieciešami trīs papildu faktori: jauns imigrācijas vilnis, jauns karš un jauna riska kapitāla nozare.

2876 Visi skatījumi 2 Skatījumu šodien

Atstāt komentāru

Sāc komentēt!


wpDiscuz