Helmars Rudzītis – no sīka tirgotāja līdz Eiropas magnātam

Spēcīgākās idejas atbalsta

,
Redaktore
Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Helmars Rudzītis 23 gadu vecumā izveidoja apgādu Grāmatu Draugs, kas ne tikai izmainīja Latvijas grāmatu tirgu, bet arī piedzīvoja garāko mūžu grāmatniecībā, spējot no nulles atsākt darbību gan Vācijā, gan vēlāk arī ASV.

Pieticība, kas mūsdienās raksturīga daļai latviešu uzņēmēju, Helmaram Rudzītim nebija pazīstama. Viņam bija raksturīgas pārdrošas idejas, risks, neatlaidība un sekošana tirgus tendencēm. Izdevis pirmo erotisko žurnālu Latvijā, vēlāk viņš līdz ar apgāda Grāmatu Draugs nodibināšanu izraisīja revolūciju Latvijas grāmatniecībā. Viņa biznesa modelis pilnībā atšķīrās no tā laika izdevniecībām – Rudzītis ieviesa unikālu izplatīšanas sistēmu caur abonentiem, strādāja pie grāmatu noformējuma un iespieda grāmatas lielās tirāžās, kas ļāva tās pārdot piecas reizes lētāk nekā konkurentiem, radot slavenās viena lata grāmatas. Viņa koncepts pavēra iespēju teju ikvienam lasīt gan vietējo autoru, gan pasaules ietekmīgāko rakstnieku grāmatas; iepriekš to varēja atļauties tikai turīgākie iedzīvotāji.

Rezultātā Latvija brīvvalsts laikos kļuva par grāmatu lielvalsti, ieņemot otro vietu aiz Dānijas pēc grāmatu skaita uz vienu iedzīvotāju. Turklāt Rudzītis bija viens no tiem retajiem latviešu uzņēmējiem, kuram izdevās izvairīties no Sibīrijas; viņš savu biznesu turpināja gan Vācijā, gan pēc tam ASV. No 1926. līdz 1984. gadam viņa apgāds izdeva vairāk nekā 2200 grāmatu. Paralēli izdevēja darbam Latvijā Rudzītis arī izveidoja Baltijā vienīgo skaņuplašu rūpnīcu Bellacord Electro, kas pēc nacionalizācijas tika pārdēvēta par Rīgas skaņuplašu fabriku, bet vēlāk – par Melodiju. Tolaik tas bija lielākais šāda profila uzņēmums pasaulē, gadā saražojot 135 miljonus plašu.

Pirmās brīvvalsts laikā viņš bija viens no ietekmīgākajiem uzņēmējiem kultūras jomā un savu ietekmi nezaudēja arī trimdā, izdodot trimdas rakstnieku darbus un izveidojot avīzi Laiks, kas joprojām ir lasītākais laikraksts latviešu valodā ārzemēs.

Pilsētas puika

Helmars Rudzītis bērnībā nav dzīvojis laukos un gājis ganos – viņš bija pilsētas puika. Dzimis 1903. gada vasarā vidusšķiras ģimenē (tēvs bija viens no labākajiem pavāriem Rīgā, māte – mājsaimniece), viņš rotaļājās kopā ar Rīgā dzīvojošo ārzemnieku bērniem, tā iemācoties brīvi runāt krieviski un vāciski. Krievu valodu Helmars pamatīgāk apguva Pētera reālskolā Kronvalda bulvārī 1. Šeit aizsākās viņa lielā kaislība – lasīšana. Zēns krievu valodā lasīja Žila Verna, Gustava Emāra, Fenimora Kupera darbus.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Rudzīšu ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Pēterpili (Sanktpēterburgu), uz kurieni bija pārcelta arī reālskola, kurā Helmars turpināja mācības, apgūstot arī franču valodu. Nu viņam bija pieejamas ne tikai skolas grāmatas, bet viss plašais klāsts iespaidīgajās Sanktpēterburgas bibliotēkās, un Žilu Vernu nomainīja Dikenss, Dimā, Viktors Igo un Dostojevskis. Šajā pilsētā atklājās vēl viena Helmara aizraušanās – skatuves māksla. Kabatas naudu, ko deva vecāki, jaunietis krāja, lai varētu apmeklēt teātrus un operas. Lai piepelnītos, viņš piestrādāja par avīžpuiku, bet ilga šī karjera nesanāca – pilsētu pārņemot Ļeņina spēkiem, brīvā prese beidza pastāvēt.

ČETRAS DIENAS PIRMS SAVAS 20. JUBILEJAS RUDZĪTIS ATVĒRA PIRMO BIZNESU – SLUDINĀJUMU BIROJU SATURNS, KAS BIJA GLUŽI KĀ MŪSDIENU REKLĀMAS AĢENTŪRA.

Rudzītis pat bija iestājies teātra entuziastu pulciņā, kur uzzināja, ka Marijas teātris (Krievijas impērijas galvenais operas un baleta teātris) meklē fona aktierus. Viņš pieteicās un tika pieņemts. Jau 16 gadu vecumā viņš atradās uz vienas no ievērojamākajām operteātru skatuvēm. Jaunieti tas tik ļoti aizrāva, ka viņš nolēma kļūt par aktieri un pieteicās tolaik pilsētā populārākajā Petrova un Mardžanova aktieru skolā.

Tajā vasarā, kad Helmaru uzņēma aktieru skolā, bēgļi sāka atgriezties mājās, un arī viņa ģimene nolēma doties uz dzimteni. Atrauts no bohēmiskās vides, Helmars pēc vecāku ultimāta sāka studēt inženierzinātnes Rīgas Valsts tehnikumā, kaut gan jaunieti tas absolūti neinteresēja. Kā kompensācija par garlaicīgajām mācībām bija iespēja vakaros atkal būt uz skatuves – Nacionālajā operā viņu pieņēma par fona aktieri. Lai arī par inženieri viņš nekad nekļuva, tehnikums nebija gluži lieka laika izšķiešana. Šeit Rudzītis guva pirmo pieredzi izdevējdarbībā, veidojot mākslas žurnālu Saturns, kas iznāca vienā eksemplārā un bija pieejams tehnikuma bibliotēkā. Divu gadu laikā viņš izdeva 32 Saturna numurus.

Bez teātra un izdevējdarbības Helmars sāka interesēties arī par tieslietām – labprāt apmeklēja Apgabaltiesu, kad tur tika izskatītas krimināllietas. Viņš gribēja kļūt par advokātu. Šķiet, šķēršļus Rudzītis nepazina – lai iestātos augstskolā, bija vajadzīgs tehnikuma diploms. To varēja iegūt arī ātrāk, nokārtojot valsts pārbaudījumus, un Helmars tiem pieteicās. Visa vasara pagāja, mācoties matemātiku, psiholoģiju, loģiku, ķīmiju, vēsturi un gramatiku. Pārbaudījumi ilga vairākas nedēļas, un tiem pieteicās 57 cilvēki, bet tikai pieci spēja tos nokārtot, viņu vidū arī Helmars. Jau rudenī viņš bija tieslietu students; tiesa, universitāti pabeidza tikai 17 gadus vēlāk.

Biznesa avantūras

Paralēli studijām Rudzītis piepelnījās kā reklāmu pārdevējs laikrakstā Jaunatnes Dzīve. Gadu viņš staigāja pie klientiem, pārdodot sludinājumu vietas avīzē, tā iepazīstot laikrakstu izdevniecības biznesu un tā balstu – sludinājumus (mūsdienās – reklāmas). Viņš redzēja, ka spiestuvē, kas drukāja Jaunatnes Dzīvi, tika drukāti arī citi laikraksti ar līdzīgu sludinājumu devēju bāzi. Uzņēmīgajam jaunietim radās ideja veidot pašam savu biznesu un vākt sludinājumus uzreiz vairākiem laikrakstiem. Tā bija gluži kā mūsdienu reklāmas aģentūra, bet reklāmas devēju vietā klienti bija laikraksti. Piesaistījis vairākus studentus, četras dienas pirms savas divdesmitās jubilejas Helmars atvēra pirmo biznesu – izdevniecību un sludinājumu biroju Saturns.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Bez sludinājumu vākšanas viņš izdeva arī kalendārus, bet ar to nepietika, lai uzturētu biznesu. Vēl vācu laikos Latvijā tika izdota milzīga adrešu grāmata – pēc apjoma līdzīga Manhetenas telefongrāmatai. Pēc kara tās izdevējs, vācietis, bija bankrotējis, un Helmars gribēja kļūt par šī biznesa mantinieku. Ar policijas vadītāja palīdzību izkārtojis pieeju adrešu kartotēkai, viņš sāka darbu un noalgoja adrešu rakstītājas un pieredzējušus sludinājumu vācējus, kas apstaigāja Rīgas uzņēmumus, no tiem uzreiz paņemot pusi maksas par sludinājumu. Ar to varēja samaksāt darbiniekiem algas. Pagāja gads, un 800 lappušu biezā grāmata bija gatava, bet tā neizrādījās tik veiksmīga, kā tika cerēts. Pēc atlikušo rēķinu apmaksas tikko varēja savilkt galus kopā, un Saturns izrādījās tuvāk Zemei nekā izplatījumam.

Tomēr Helmars jaunības maksimālismā negribēja aprobežoties ar garlaicīgiem kalendāriem un adrešu grāmatām – viņš gribēja darīt kaut ko aizraujošāku. Tolaik Rīgā kā nekad agrāk uzplauka naktsdzīve – uz katra stūra bija kāds bārs vai klubs, restorāns vai kafejnīca, parādījās arī spēļu zāles, kabarē. Izklaides iespēju ziņā Rīga neatpalika no citām Eiropas pilsētām. «Rīga piebira ar nakts krogiem un krogu dāmām. Rīga bija brīva, Rīgā nekas netika aizliegts,» tos laikus atminas slavenais latviešu dziedātājs Mariss Vētra, kurš kļuva par tuvu Rudzīša draugu. Daudzi senie aizspriedumi un tabu bija atmesti, bet tā laika prese vēl bija visai stīva. Helmara plāns bija pārdrošs – viņš gribēja izdot erotisko žurnālu, līdzīgu franču La Vie Parisienne un Le Sourire vai vācu Berliner Lebem. Kā tos raksturoja pats Rudzītis, tie bija Playboy senči ar lielām vīģes lapām.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Žurnāls tika nodēvēts atbilstoši – par Sensāciju. Pirmais numurs iznāca 1925. gada janvārī, un līdzās oriģināldarbiem tajā lielu daļu veidoja tulkojumi, piemēram, no franču romāniem. Tiesa, pats Helmars oficiāli nebija izdevējs. Pēc likuma par tādu nevarēja kļūt cilvēks, kas ir jaunāks par 25 gadiem, bet Latvijas pirmā erotiskā izdevuma īpašniekam tolaik bija vien 21 gads. Tāpēc īpašumtiesības tika izkārtotas uz spiestuves īpašnieka Arveda Berga vārda. Jau kopš pirmās dienas žurnālu cieši uzmanīja Iekšlietu ministrijas preses nodaļa, un pēc kādas vaļīgākas anekdotes izdošanas atļauja tika anulēta.

Jaunais izdevējs bija iedzīts strupceļā. Lai iegūtu jaunu atļauju, paietu nedēļas, bet pa to laiku lasītāji pievērstos tirgū ienākušajiem konkurentiem – žurnāliem Eross un Vecpuisis. Vajadzēja rīkoties ātri, un viņam izdevās nopirkt atļauju no kādas francūzietes, kas to bija ieguvusi žurnālam Elegance. Jau nākamajā nedēļā kioskos parādījās Skandāla dvīnis – Elegance.

Žurnāls gan neizrādījās finansiāli veiksmīgs – tam nebija abonentu sistēmas, līdz ar to ienākumus nevarēja paredzēt, un tas tik tikko spēja izdzīvot. Lai katru nedēļu izlaistu jaunu numuru, vajadzēja daudz laika, tāpēc Rudzītis pameta darbu operā, kur bija nostrādājis četrus gadus. Meklējot idejas, kā uzlabot žurnālu, viņš pat devās uz Berlīni un Parīzi. Tomēr pēc divarpus gadiem Elegenci pārtrauca izdot.

Revolūcija grāmatu tirgū

Līdzīgi kā naktsdzīve, divdesmitajos gados arī rakstniecība visā Eiropā piedzīvoja uzplaukumu. Tas bija modernisma laiks, kas Pirmā pasaules kara iespaidā sacēlās pret klasisko kultūru un lauza tradīcijas. Arvien vairāk autoru izcīnīja iespēju sasniegt plašu lasītāju loku. Tika radīti svaigi un unikāli darbi, mainīti rakstniecības stili, un kopš tiem laikiem mēs zinām daudzus izcilus rakstniekus – Fjodoru Dostojevski, Francu Kafku, Virdžīniju Vulfu, Ernestu Hemingveju, Frānsisu Skotu Ficdžeraldu, Mihailu Bulgakovu un citus. Jaunais virziens attīstījās arī citās jomās, piemēram, filozofijā un psiholoģijā to pārstāvēja Frīdrihs Nīče, Zigmunds Freids, Karls Gustavs Jungs, mākslā – Pablo Pikaso, Klods Monē, Gustavs Klimts, Salvadors Dalī u. c.

Tolaik nebija televizoru un tikai retajam bija radio, tāpēc grāmatas bija viens no galvenajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Drukātie materiāli kļuva par svarīgu dzīves sastāvdaļu – pārzināt literatūras klasiku bija goda lieta, un mājas bibliotēka kļuva par pārdomātu investīciju.

RUDZĪTIS NĀCA KLAJĀ AR UNIKĀLU IDEJU – VIŅŠ IZRĒĶINĀJA, KA ATMAKSĀJAS PĀRDOT GRĀMATU PAR VIENU LATU, JA TO PĀRDOD 5000 EKSEMPLĀRU.

Arī Helmars Rudzītis turpināja aizrautīgi lasīt, galvenokārt grāmatas vācu valodā, jo tās bija pieejamas vislielākajā izvēlē. Viņa prātu nodarbināja doma, kāpēc gan Latvijā nevarētu būt tāpat. Šeit piedāvājums bija niecīgs, grāmatas neglītākas un dārgākas nekā vāciešiem. Tās maksāja piecus sešus latus, kamēr pārdevējas mēneša alga bija vien 60 latu. Te viņš saskatīja savu lielo iespēju, turklāt grāmatniecībai Latvijā bija priekšrocības – valsts nebija pievienojusies Bernes autortiesību konvencijai (pievienojās tikai 1938. gadā), kas nozīmēja, ka ārzemju autoru darbus varēja izdot bez viņu atļaujas, nemaksājot honorāru. Šādi jau strādāja apgādi Valters un Rapa un Gulbis.

Foto no personīgā arhīva

Atlika tikai izdomāt, kā izdot tādas grāmatas, ko cilvēki tiešām pirktu un kas nenoputētu grāmatnīcu plauktos. Un Rudzītis nāca klajā ar unikālu ideju – viņš izrēķināja, ka atmaksājas pārdot grāmatu par vienu latu, ja to pārdod 5000 eksemplāru. Tomēr to, vai, nolaižot cenu no pieciem latiem līdz latam, tiešām būs piecas reizes vairāk pircēju, viņš nezināja. Rudzītis mīlēja avantūras un risku, un šis gājiens nebija izņēmums. Tā kā viņam bija vēl tikai 23 gadi, bet likums neļāva kļūt par izdevēju, kamēr nesasniedz 25 gadu vecumu, viņš jauno izdevniecību Grāmatu Draugs nodibināja uz mātes vārda un noīrēja divas bēniņu istabas vecpilsētā, Pēterbaznīcas laukumā. Salīdzinājumā ar citām izdevniecībām tas gan bija ļoti necils birojs.

Koncepts bija viena lata grāmatas, kas iznāktu divreiz mēnesī. Lai izvairītos no grāmatnīcu augstajām komisijas maksām, līdz pat 30%, Rudzītis izplānoja arī jaunu realizācijas konceptu, proti, lata grāmatas pie lasītājiem nonāktu caur abonentu sistēmu. Klientiem Rīgā un Liepājā grāmatas nogādātu kurjeri, un par tām tiktu maksāts saņemšanas brīdī, bet citur dzīvojošajiem būtu jānosūta lats, pretī saņemot grāmatu pa pastu.

Bet kā nonākt līdz abonentiem? Tam noderēja vēl viens jaunievedums – izgriežams abonēšanas kupons, ko šodien izmanto teju visi drukātie mediji. Sagaidījis vasaras beigas, kad cilvēki no vasaras atpūtas atgriezās pilsētās, Rudzītis aizņēmās dažus simtus latu un ievietoja dārgu sludinājumu kopā ar izgriežamo kuponu tā laika pirktākajā izdevumā Jaunākās Ziņas ar tekstu: «Grāmatas par brīvu. Par piegādi jāmaksā vien lats.» Cilvēkiem atlika izgriezt kuponu, nosūtīt un gaidīt grāmatu. Nekas tāds Latvijā vēl nebija pieredzēts, un šis sludinājums sabiedrībā izraisīja īstu vētru. Daudzi to uzskatīja par krāpniecības mēģinājumu, tomēr Rudzīša plāns nostrādāja.

Kamēr pārējie izdevēji grāmatu vāku noformējumam nepievērsa uzmanību (tos patiesībā salika uz vietas spiestuvē), Rudzītis jau pirmajai grāmatai burtus zīmēja un iespieda ar klišeju – pretēji vecmodīgajiem misiņa burtiem, ko izmantoja citas izdevniecības. Viņš jau bija spiestuvei pasūtījis 5000 Bernharda Kallermana romāna Idiots eksemplāru, kad sāka ienākt abonentu kuponi. Sākumā pastnieka nesa nelielus saiņus, vēlāk tos nomainīja maisi, pilni ar kuponiem. Lai tos sašķirotu, Rudzītis nolīga sešas darbinieces. Viņam nācās vairākkārt palielināt Idiota metienu, līdz finālā romāns nonāca pie 18 tūkstošiem abonentu. Salīdzinājumam – tolaik grāmatu metieni nepārsniedza divus tūkstošus eksemplāru.

Valdemārs Kārkliņš, kurš tulkoja Idiotu, savās atmiņās atceras: «Tas bija mūsu valsts pastāvības un brīvības uzņēmības laikos, kad katrs trešais latvietis kala brīnišķīgus plānus, kas bieži tikpat brīnišķīgi izjuka. Starp tūkstošiem zelta meklētāju Latvijas Klondaikā Helmars Rudzītis bija viens no retajiem, kas tiešām uzdūrās zelta dzīslai.»

Tika piedzīvoti arī konkurentu uzbrukumi – Grāmatu izdevēju un tirgotāju biedrība brīdināja cilvēkus, lai neiesaistās Grāmatu Drauga krāpnieciskajā afērā, un pat ierosināja sūdzību policijā. Tie paši konkurenti vēlāk arī centās izdot viena lata grāmatas, bet, pārdodot tās caur grāmatnīcām un pat par zemākām cenām, neviens nespēja atkārtot Rudzīša veiksmes stāstu. Amerikā tajā pašā laikā tika nodibināts līdzīgs grāmatu klubs – Book of the Month Club, kam tolaik ASV bija 47 tūkstoši lasītāju. Ņemot vērā Latvijas apjomus, Grāmatu Draugs 18 tūkstoši lasītāju bija ļoti labs rādītājs.

Lai spētu mēnesī izdot divas grāmatas, Grāmatu Draugs nolēma iespiest arī vietējo rakstnieku darbus. Pirmā bija Pāvila Rozīša Divas sejas; Rozītis bija pirmais latviešu rakstnieks, kura darbs iznāca tik lielā metienā. Pēc tam Rudzītim vietējos rakstniekus vairs nevajadzēja meklēt – tie paši viņu atrada. Pirmajā gadā jaunais apgāds izdeva plānotās 24 grāmatas. Nākamajā gadā tam bija jau 14 tūkstoši abonentu, un gada laikā tika izdotas 48 grāmatas.

Grāmatas arī Šanhajā

Jaunais koncepts strādāja, un Rudzītis nolēma izdot grāmatas arī cittautiešiem, izstrādājot plānu 24 grāmatām krievu valodā. Tāpat kā pirmajā reizē, arī šoreiz projekts sākās ar sludinājumu avīzē Segodņa. Tika atrasti arī aģenti ārpus Latvijas, lielākoties Polijā un Lietuvā. Laika gaitā šīs grāmatas parādījās arvien vairāk valstu – tās pazina pat Ņujorkā, Sanfrancisko un Šanhajā, nemaz nerunājot par Parīzi un Berlīni.

Apgāds jau bija pietiekami liels, lai izveidotu savu spiestuvi. Tajās bija modernākās iekār­tas, turklāt tika pārvilināts viens no nozares labākajiem ekspertiem. Spiestuvi atklāja 1928. gadā, klātesot teju visai Rīgas literārajai sabiedrībai. Helmaram Rudzītim tolaik bija tikai 25 gadi. Bez apgāda un spiestuves viņš jau bija īpašnieks vasarnīcai Jūrmalā, kaimiņos preses magnātiem Benjamiņiem.

Grāmatu Draugs sāka izdot arī tematiskus sējumus, ko rakstīja vietējie autori. Tā 24 burt­nīcās 11 tūkstošos eksemplāru iznāca Pasaules vēsture, bet 1100 lappušu biezo Veselības leksikonu izdeva atkārtoti nākamo desmit gadus.

«STARP TŪKSTOŠIEM ZELTA MEKLĒTĀJU LATVIJAS KLONDAIKĀ HELMARS RUDZĪTIS BIJA VIENS NO RETAJIEM, KAS TIEŠĀM UZDŪRĀS ZELTA DZĪSLAI.»

Pasaules vēstures daudzajās krāsainajās bildēs bija ieguldīts ievērojams kapitāls, un Rudzītis apsvēra iespēju to izdot arī citās valstīs; šādu praksi izmantoja Eiropas apgādu līderi. 1930. gadā viņš Tallinā atvēra jaunu izdevniecību Raamatu Sõber. Arī Igaunijā viņš publicēja sludinājumus laikrakstos ar abonēšanas kuponu. Triks nostrādāja, un Rudzītis tika pie 6000 abonentu. Pēc šīs veiksmes viņš skatījās arī uz Polijas tirgu, bet, savācis tikai 5000 abonentu, avantūru šajā valstī pārtrauca.

Latvijā Rudzītis turpināja izdot lielos projektus, piemēram, Mākslas vēsturi un Mūzikas vēsturi. Abu izdevumu veidošanai viņš piesaistīja ietekmīgākos ekspertus – par Mākslas vēstures redaktoru kļuva Vilhelms Purvītis, un viņa līdzstrādnieki bija ietekmīgākie mākslinieki un arhitekti, kopā radot vienu no vērtīgākajiem izdevumiem trīsdesmitajos gados. Savukārt Mūzikas vēstures redaktors bija neviens cits kā Jāzeps Vītols.

Paralēli šiem projektiem Grāmatu Draugs sāka izdot arī rakstnieku kopotos rakstus, kā arī vietējo izcilo personību (Jāņa Poruka, Jaņa Rozentāla, Garlība Merķeļa, Jāņa Ziemeļnieka, Emīla Dārziņa u. c.) un ārzemnieku biogrāfijas – sākot ar Mikelandželo un Bēthovenu, beidzot ar Musolīni un karalieni Viktoriju.

Laika gaitā Grāmatu Draugs bija nodibinājis sakarus ar lielākajiem ārzemju apgādiem, kas nu jau paši sūtīja savas grāmatas izdošanai latviešu valodā. Apgādam pat bija savs literārais aģents Lielbritānijā. Arī Latvijā bizness auga, vecās telpas kļuva par šaurām, un Grāmatu Draugs pārcēlās uz jaunām telpām Grēcinieku ielā 25, kur tam bija savs veikals ar trim milzīgiem skatlogiem un ofisa telpas otrajā stāvā, bet spiestuve atradās blakus ēkā.

Bizness arī mūzikā

Trīsdesmitajos gados Rudzītis jau bija nostiprinājis savas pozīcijas kā viens no līderiem Latvijas grāmatu tirgū; 1930. gadā tika izdoti vairāk nekā trīs miljoni grāmatu ek­semplāru. Tad radās nākamā biznesa ideja. Pie viņa vizītē bija atnācis Nacionālās operas korists Roberts Vizbulis, tikko atgriezies no Berlīnes, kur bija iedziedājis skaņuplati. Tā kā Latvijā neviens to nedarīja, mūziķi veikt ierakstus devās uz Berlīni vai Londonu, un Vizbulis iero­sināja ražot skaņuplates Latvijā. Ideja Rudzīti ieinteresēja, un viņš aizbrauca uz Berlīni, lai izpētītu šo biznesu tuvāk. Pateicoties kādam Vācijā dzīvojošam mūziķim, viņš iepazinās ar vācieti Zipmani, kas savukārt parādīja Rudzītim pārdošanā izliktu skaņuplašu fabriku. Tolaik šis tirgus atradās dažu koncernu rokās, kas bija izspieduši no tā arī šo ražotāju. Redzētais viņu pārliecināja, un Rudzītis nolēma iegādāties visas iekārtas no izputējušās fabrikas, demontēja tās un pārveda uz Rīgu, Kalnciema ielu 40. Šeit tika nodibināta pirmā latviešu skaņuplašu fabrika Bellacord Electro.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Vēl tikai bija nepieciešama ierakstu studija ar labu akustiku, ko Rudzītis apmaiņā pret iespēju izmantot ieskaņošanas iekārtu sarunāja Radiofonā. Tieši šeit viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Austru Pūcīti. Viss gan negāja gluži kā plānots – bija nepieciešams nomainīt tehniķus un izsaukt pat speciālistus no Berlīnes, lai pareizi uzstādītu iekārtas un čerkstošo skaņu vietā no platēm dabūtu tīru melodiju.

Jaunajā uzņēmumā savas plates sāka ierakstīt vietējie mūziķi, un caur grāmatu izplatītājiem tās nonāca arī ārzemēs. Arī igauņi ierakstīt plates nu brauca uz Rīgu, un drīz viņiem sekoja somi. No šī biznesa Rudzītis izspieda maksimumu – izrādās, ar plašu ražošanas iekārtām varēja ražot arī Ziemassvētku rotājumus, kas kļuva par nelielu viņa biznesa daļu.

Pārbaudīt, uz ko patiesībā ir spējīgs Bellacord, Rudzītim tomēr neizdevās. 1940. gada vasarā Rīgā ienāca komunisti, sākās nacionalizācija. Ar vienu rīkojumu Valtera un Rapas, Gulbja un Grāmatu Drauga izdevniecības tika apvienotas vienā un visas iekārtas pārvestas uz Valteru un Rapu. Nacionalizēja arī Bellacord, kur Rudzīti pieņēma darbā kā algotu darbinieku. Viss, ko viņš 15 gadu laikā bija uzbūvējis, tika atņemts vienas dienas laikā, un arī paša Rudzīša liktenis bija izlemts.

13.jūnija naktī pie viņa mājās ieradās čekisti – Rudzīša ģimene bija izsūtāmo sarakstā. Tomēr veiksme no uzņēmēja nebija novērsusies – tieši pirms divām dienām viņš kopā ar sievu un dēlu bija devies atvaļinājumā uz Jūrmalu. Tikai no rīta Rudzītis uzzināja baisās vēstis un saņēma brīdinājumu neatgriezties pilsētā; viņš slēpās līdz pat 1. jūlijam.

Vācu okupācijas laikā Rudzītim izdevās atgūt to mazumiņu, kas bija palicis pāri no iepriekšējiem biznesiem, un viņš atsāka izdot grāmatas, laižot klajā vairākus desmitus latviešu rakstnieku darbu, septiņas Margaritas Stārastes grāmatas bērniem, kā arī vācu un ziemeļvalstu autoru darbus. Kopā 18 gadu laikā Grāmatu Draugs bija izdevis ap 1500 grāmatu latviešu valodā. Arī Bellacord turpināja darbību. Un Rudzīšu ģimenē piedzima otrs bērns – meita Jalna Solveiga.

Otrā elpa Ņujorkā

1944.gadā, kad padomju karaspēks spieda vāciešus atpakaļ, Helmaram Rudzītim bija skaidrs, ka Latvija jāpamet. Viņš aizsūtīja ģimeni uz Austriju un pats sekoja nedaudz vēlāk, bet drīz vien pārcēlās uz Vācijas pilsētu Eslingu, kas kļuva par latviešu kopienas galveno centru. Rudzītis nepadevās – šajā pilsētā, Fabrikas ielas pirmās mājas divistabu dzīvoklī, Grāmatu Draugs atdzima trešo reizi. No trimdas latviešu autoriem Rudzītis bija saņēmis viņu darbus, un radās ideja literatūras žurnālam. Tika sākts darbs pie žurnāla Laiks pirmā numura, kurā varēja lasīt Anšlava Eglīša, Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas un citu rakstnieku sacerējumus. Redaktors bija pats Rudzītis. Aptuveni 90 lappušu biezais žurnāls (1947. gada Ziemassvētku numurs bija pat 280 lappušu biezs) Vācijā iznāca 34 reizes. Rudzītis sāka izdot arī žurnālu bērniem (iznāca septiņi numuri) un turpināja izdot latviešu rakstnieku grāmatas.

Četrdesmito gadu beigās sākās bēgļu izceļošana no Eiropas, un Rudzīšu ģimene nebija izņēmums. Par savu galamērķi viņi bija izvēlējušies ASV. Labs draugs Herberts Tauriņš, kas jau bija palīdzējis simtiem cilvēku nokārtot dokumentus iebraukšanai ASV, nāca talkā arī Rudzīšiem. Līdzi paņēmis visas grāmatas, ko izdevis Vācijā, kā arī tās, ko spēja izvest no Latvijas, Helmars Rudzītis kopā ar ģimeni 1949. gada aprīlī devās uz Ņujorku.

UZŅĒMĒJS IEGĀDĀJĀS IEKĀRTAS NO IZPUTĒJUŠAS FABRIKAS VĀCIJĀ UN PĀRVEDA UZ RĪGU, NODIBINOT SKAŅUPLAŠU FABRIKU BELLACORD ELECTRO.

Rudzīša biznesa lēmumus vienmēr raksturojusi tirgus analīze – viņš centās saskatīt to, kas patērētājam vajadzīgs konkrētajā vietā un laikā, un nemetās biznesā tikai sava prieka pēc. Arī ASV viņš vispirms apsvēra iespēju atvērt veļas mazgātavu vai restorānu un tikai pēc tam atgriezās pie savas jomas – izdevniecības. Bija skaidrs, ka latviešiem, kas jaunajā valstī centās atrast savu vietu, grāmatas nebūs vajadzīgas. Tas, kas viņiem bija vajadzīgs, bija informācija; latvieši bija izkaisīti pa visiem štatiem, bez konkrētām adresēm vai informāciju, kur atrodas viņu draugi un radi.

Šādu informāciju varēja nodrošināt laikraksts, un Rudzītis izdevēja biznesu sāka jau ceturto reizi. Par laikraksta Laiks redaktoru kļuva Kārlis Rabācs, un kopīgiem spēkiem viņi lietuviešu spiestuvē iespieda pirmo numuru. Rudzītis pārskatīja ASV ienā­košo kuģu pasažieru sarakstus, atlasot visus latviešus un viņu adreses. Ideja bija pirmo numuru viņiem nosūtīt kā paraugu ar aicinājumu abonēt. Ar jauno izdevumu viņš devās arī uz ostu, kur to izdalīja latviešiem, kas bija tikko ieradušies ASV.

Lai arī šai avantūrai bija vairāk neticīgo nekā ticīgo, laikrakstam nāca abonentu kuponi, un avīze no sešām lappusēm izauga līdz astoņām. Korejas kara laikā tā iznāca pat divas reizes nedēļā. Vēlāk komandai pievienojās arī redaktori no Kanādas, kas savukārt informēja par turienes latviešu dzīvi. Rudzītim jau atkal bija izdevies – Laiks kļuva par visvairāk lasīto latviešu laikrakstu trimdā. Ar laiku viņš atkal sāka izdot trimdas latviešu autoru darbus, kā arī atjaunoja kontaktus ar ziemeļvalstu apgādiem, kas bija cietuši salīdzinoši maz. Tolaik ievērojamākais autors bija Anšlavs Eglītis, un Grāmatu Draugs izdeva 32 viņa grāmatas. Līdz astoņdesmito gadu vidum Grāmatu Draugs ASV bija izdevis vairāk nekā 700 grāmatu un 3500 žurnāla Laiks numuru. Tikai 81 gada vecumā Helmars Rudzītis savu biznesu nodeva dēlam Lotāram.

Neatsveramais Helmara Rudzīša devums latviešu literatūrā nepalika nenovērtēts – par mūža ieguldījumu latviešu kultūras attīstībā 1993. gadā viņam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grāds, bet 1995. gadā izdevējs apbalvots ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Helmars Rudzītis nodzīvoja 98 gadus un 2001. gadā nomira savās mājās Atlantā. Viņa sapnis atgriezties Latvijā ir daļēji piepildījies – Laiks, ko izdod vēl šodien un kas joprojām ir lasītākais latviešu izdevums ārpus Latvijas, savu redakciju 2002. gadā atvēra Rīgā, un šodien tā atrodas Tērbatas ielā 27. Savukārt Grāmatu Draugs mini versijā atdzimis Rīgas Centrālajā bibliotēkā, kurā izveidota speciāla Helmara Rudzīša lasītava. Tajā var iepazīties ar neskaitāmajiem Grāmatu Drauga izdevumiem, kurus bibliotēkai uzdāvinājuši Rudzīša pēcteči.


Latvijas līderi kopā ar Guntaru Kokoreviču – Īpašnieks, SIA “Enerģijas risinājumi”


Noslēdzot rubriku par Latvijas varenajiem, ir gandarījuma sajūta, ka Forbes ir uzsācis šādu iniciatīvu un devis iespēju gūt iedvesmu arī topošajiem Latvijas kapitālistiem. Gribētos, lai tipisks nākotnes latvietis būtu kā Helmars Rudzītis – cilvēks no vidēji turīgas ģimenes, uz inovācijām orientēts, kurš prata radīt biznesu, kas mērogā salīdzināms ar Eiropu, un mācēja izdzīvot arī ārpus Latvijas. Pats galvenais – beidzot kādam blakus stāvējusi arī veiksme.

Pēdējo gadu laikā man, lielā mērā pateicoties arī Forbes, ir radusies nepatika pret vārdu pieticība. Mēs, latvieši, dažkārt lepojamies ar to, ka esam pieticīgi, bet ko gan galu galā vari dzīvē sasniegt, ja tavs moto ir pieticība? Tu vari būt kalps, bet nekad nebūsi īpašnieks lielam biznesam; tu vienmēr būsi ņēmējs, nevis devējs.

Man ir kāda ļoti tuva grāmata, ko pirms daudziem gadiem uzdāvināja ļoti labs igauņu draugs: Vispirms pārkāp visus likumus. Šī grāmata ļoti uzskatāmi izskaidro, ko var sasniegt, lietas darot atšķirīgi, un šajā ziņā Rudzītis ir tiešām izcilnieks. Viņš nekad nebūtu guvis tādus panākumus, ja neriskētu un nerīkotos atšķirīgi no citiem. Viņš atrada savu nišu Latvijas grāmatu un žurnālu izdošanas biznesā, spēja diversificēt uzņēmējdarbību, radot skaņuplašu biznesu, un, kas pats svarīgākais, atrada savu vietu arī Vācijā un Amerikā.

5875 Visi skatījumi 2 Skatījumu šodien

Atstāt komentāru

Sāc komentēt!


wpDiscuz