• 8177
  • 0

Neatlaidīgie inovatori / Balticovo

,
Redaktore
f logo cover

Mhitars Mhitarjans un Valdis Grimze 2000. gadā no Ave Lat Grupas iegā­dājās Baltic­ovo, lai pieckārtīgi audzētu uzņēmuma efektivitāti un ar 43 miljonu ienākumiem kļūtu par olu ražošanas līderi Ziemeļeiropā.

Balticovo īpašnieki Mhitars Mhitarjans un Valdis Grimze iekāpj savās Mercedes S klases un Audi A7 svaigāko modeļu automašīnās, lai cauri visai 300 hektāru teritorijai aizvestu mūs uz tās otru galu, kur būvnieki vēl veic pēdējos darbus pie pilnīgi jaunas biogāzes stacijas. Izrādās, ka ne tikai vistas dēj olas, bet arī to mēsli var būt zelta vērti. Tā vietā, lai vistu mēslus izvestu uz lauka, Balticovo plāno jaunajā stacijā tos pārstrādāt, gadā papildus gūstot četrus miljonus eiro. Šāda pieeja – no katra ražošanas procesa iegūt maksimālo efektivitāti un peļņu – caurstrāvo visu Balticovo biznesu.

Un sasniegtais ir acīm redzams. Kopš Balticovo iegādājās Mhitars Mhitarjans un Valdis Grimze (patlaban Grimze ir 31% īpašnieks, bet 64% akciju reģistrēti uz Mhitarjana sievas Tatjanas Poplavskas vārda), uzņēmuma apgrozījums uz vienu darbinieku ir pieaudzis 6,5 reizes, bet saražoto olu daudzums – 4,5 reizes. Pērn, saražojot 570 miljonus olu, sasniegts 43 miljonu eiro apgrozījums, no tiem nopelnot vairāk nekā divus miljonus. Uzņēmuma īpašnieki žurnālam Forbes pirmo reizi publiski atklāj, kā Balticovo izdevies attīstīt biznesu līdz Eiropas līmeņa spēlētājam.

«VĪZIJAS PLAŠUMS – TAS RAKSTURO UZŅĒMUMA ĪPAŠNIEKU UN VADĪBAS DARBU. MHITARS MHITARJANS UN VALDIS GRIMZE TUR DOTO VĀRDU.»

Piecdesmit divus gadus vecais smalki ģērbtais Mhitars Mhitarjans ir ļoti nosvērtas dabas; sarunas laikā viņš drīzāk uzmanīgi klausīsies, atbildēs paliekot lakonisks. Tomēr ar katru nākamo sarunas reizi viņš kļūst draudzīgāks un pretimnākošāks, atstājot pārliecinošu iespaidu. Lai nonāktu tur, kur atrodas šodien, Mhitarjans ir nogājis garu ceļu.

Pēc tautības armēnis, Mhitars ir dzimis Gruzijā nabadzīgā ģimenē. Skolas tuvumā nebija, un zēns tika aizsūtīts uz internātskolu, kur viens, bez ģimenes atbalsta, mācījās astoņus gadus. Viņš vēlējās kļūt par juristu, tāpēc iesniedza dokumentus Voroņežas Jurisprudences institūtā Krievijā. Slikto krievu valodas zināšanu dēļ viņš neizturēja konkursu, tomēr centās iestāties augstskolā arī nākamajā un aiznākamajā gadā, bet tā arī netika uzņemts. Tad viņu iesauca armijā un nosūtīja dienēt uz Skrundu. Šeit viņš iepazinās ar vietējiem latviešu karavīriem, kuri pierunāja jauno censoni pēc dienesta mēģināt iestā­ties tagadējā Latvijas Universitātē. Arī šeit viņš ar pirmo piegājienu neizturēja konkursu, bet universitāte piedāvāja gadu mācīties tās organizētajos kursos, un tas Mhitaram ļāva nākamajā gadā iestāties augstskolā.
Paralēli studijām viņš sāka strādāt Rīgas cementa rūpnīcā par smalcinātāja operatoru. Viņš ātri aprēķināja, kā iegūt jurista profesiju, un piedāvājās rūpnīcas direktoram bez atalgojuma papildus strādāt arī par jurista palīgu. Pēc trīs gadiem, juristei aizejot dekrētā, Mhitarjanu paaugstināja. kā advokāts ar juridisko praksi viņš turpināja nodarboties vēl līdz 1992. gadam, kad pievērsās biznesam.
Sāka viņš ar grāmatu izdevniecību. «Pirmā grāmata, ko mēs izdevām, bija Kamasūtra latviešu valodā. Tirāža bija 30 tūkstoši, un to veiksmīgi pārdevām,» savu pirmo pieredzi atminas Mhitarjans. Viņš nodarbojās arī ar papīra tirdz­niecību, bet vēlāk sāka tirgoties ar metāliem, ar laiku kļūstot par nopietnu treideri, nodrošinot metālu virzību no Krievijas uz rietumiem.  Deal-making iemaņas ar Rietumiem Mhitarjanam noderēja arī Balticovo.

Grimzes un Mhitarjana tandēms visu šo laiku biznesu vadījis bez strīdiem
Grimzes un Mhitarjana tandēms visu šo laiku biznesu vadījis bez strīdiem

«Es nemaz nevaru atzīties, cik man ir gadu,» ar humoru saka Mhitarjana biznesa partneris Valdis Grimze. Un ne velti – gandrīz nekas neliecina, ka viņš nākammēnes svinēs 69. jubileju. Grimze joprojām katru rītu deviņos ir darbā, bet vakaros vēl atrod laiku un enerģiju uzspēlēt basketbolu. Tiesa, viņa lielākā aizraušanās ir inovācijas – Grimze ir autors astoņiem patentiem. Ieguvis konstruktora grādu Rīgas Politehniskajā institūtā, viņš 14 gadus nostrādāja Latvijas stiklā par galveno konstruktoru. Pēc tam Grimze ieņēma galvenā inženiera amatu ražošanas apvienībā Daiļrade, kas nodarbojās ar dažādu koka, metāla un citu materiālu izstrādājumu ražošanu, un pēc divarpus gadiem kļuva par uzņēmuma ģenerāldirektoru. «Daiļradē manā vadībā bija 8200 cilvēku, kas strādāja 13 cehos un 27 mājražošanas iecirkņos visā republikā,» uzņēmuma apjomus raksturo Grimze.
Savukārt Balticovo pirmsākumi meklējami 1972. gadā, kad tika nodibināts valsts uzņēmums Ieca­vas putnu fabrika. Ar laiku kopā ar sociālajām jomām šeit tika nodarbināti līdz pat 700 cilvēku. Latvijai iegūstot neatkarību, 85% uzņēmuma akciju piederēja Valsts lauksaimniecības uzņēmumam Ieca­va, bet par 10% īpašnieku kļuva Zviedrijas olu ražotājs Kallbergs Industri Akielag (šodien – daļa no Skandināvijas olu biznesa Danaeg Group), dažu mēnešu laikā iegūstot jau 51% akciju. «Viņi pacēla biznesu – ieviesa savu know-how, kā arī ielika jaunas barības ražošanas iekārtas,» skaidro Grimze. Zviedri arī radīja kompānijas tagadējo nosaukumu, kas nozīmē Baltijas ola. Tiesa, jau gadu vēlāk viņi savas daļas pārdeva ar Andri Šķēli saistītajai Ave Lat Grupai, kas 1995. gadā privatizēja atlikušās akcijas, īpašumā saņemot 95 procentus. «Ave Lat Grupa bija pārtikas uzņēmumu holdings, kura stratēģijā ietilpa Latvijas lielāko pārtikas nozares uzņēmumu iegāde. Baltic­ovo perfekti iederējās šajā port­felī,» skaidro viens no bijušajiem Ave Lat Grupas vadītājiem Jānis Leimanis. Bez Balticovo holdinga portfelī bija Latvijas balzams, Rīgas piena kombināts, Hanzas maiznīca, Kaija, Laima u. c.
Tieši Šķēle piedāvāja Grimzem vadīt Balticovo, un viņš piekrita, kaut arī olu biznesā nebija nekādas pieredzes. Tolaik Baltic­ovo strādāja 450 cilvēku, bija 700 tūkstoši vistu, uzņēmuma jauda bija 90 miljoni olu gadā, apgrozot piecus sešus miljonus eiro. «Redzot, kā šeit būvēta ražošana un realizācija, nevarēja teikt, ka te nebūtu ko darīt,» pirmos iespai­dus atceras Grimze. Ražotne bija, iekārtas bija, bet nefunkcionēja nepieciešamās blakus darbības, piemēram, barība putniem. Pamazām viņš sāka sakārtot šos procesus, katru gadu reinvestējot nopelnīto. jaunu iekār­tu iegādei tika paņemts pirmais kredīts Zemes bankā ar 18% gada likmi, tika arī uzbūvētas divas jaunas vistu kūtis. Sešu gadu laikā biznesa ienākumi tika dubultoti, 2000. gadā apgrozot gandrīz 12 miljonus eiro. «Pēc privatizācijas Baltic­ovo nebija ideālā stāvoklī, bet Grimze spēja to savākt un nodrošināt pakāpenisku attīstību, kam apliecinājums ir tas, kāds Baltic­ovo ir šodien,» paskaidro Leimanis, kurš nepilnu gadu bija arī Balticovo padomes priekšsēdētājs. Paralēli biznesa sakārtošanai nācās cīnīties ar olu kontrabandu – tās tika ievestas no Lietuvas un Baltkrievijas un pārdotas par zemāku cenu. Baltic­ovo nomainīja vistu šķirni, kas nu dēja brūnas olas, lai tirgū tās varētu atšķirt no baltajām kontrabandas olām.

bctbl
Visu šo laiku Valdis Grimze pildīja ģenerāldirektora pienākumus, kamēr valdē un padomē regulāri parādījās ar Ave Lat Grupu saistītas personas: Ēriks Masteiko, Normunds Putāns, Harijs Krongorns un Jānis Leimanis. Sākot ar 1999. gadu, nākamo divu gadu laikā Ave Lat Grupa izpārdeva visus savus aktīvus. Pircēji netika šķiroti – Latvijas balzamu pārdeva Krievijas miljardierim Jurijam Šefleram piederošajam S.P.I., Hanzas maiznīcu – Somijas maizes ražotājam VAASAN & VAASAN, bet Rīgas miesnieka akcijas tika pārdotas uzņēmuma ģenerāldirektoram Jurim Lūsim. Uzzinot, ka tiek pārdots arī Balticovo, Grimze gribēja izmantot iespēju un kopā ar Mhitaru Mhitarjanu, ar kuru viņam bija draudzīgas attiecības jau no Daiļrades laikiem, nolēma uzņēmumu iegādāties. Kā atklāj Leimanis, pirkumā bija ieinteresēti arī citi, bet, «tā kā vienu no pircējiem pārstāvēja Grimze un pircējs zināja uzņēmumu, tas paātrināja darījuma norisi». Nepieciešamā kapitāla viņiem nebija, un Grimze vērsās toreizējā Hansabankā (tagad Swedbank), kurā viņš bija personīgi pazīstams vēl no laikiem, kad 1989. gadā piedalījās Latvijas Zemes bankas izveidē.
Darījumam tika nodibināts jauns uzņēmums BCO, kura akcionārs bija Valdis Grimze (51%). Ņemot vērā, ka tolaik ļoti populāri bija izmantot ārzonas, 49% akciju tika reģistrēti uz Mai­ami reģistrēta uzņēmuma Invest Impex vārda; tā tiešo saistību ar Mhitarjanu pierāda Forbes rīcībā esoša ģenerālpiln­vara. Pēc Forbes aprēķiniem, Balticovo aktīvu vērtība (ieskaitot diskontu) bija ap 5,8 miljoniem dolāru, ko gandrīz pilnībā piesaistīja no Hansabankas, ieķīlājot BCO un Balticovo aktīvus. No šīs summas Ave Lat Grupa varēja uzreiz saņemt 4,9 miljonus dolāru, bet nepilns miljons bija paredzēts norēķiniem ar kreditoriem. Rezultātā jaunajiem īpašniekiem darījumā savus līdzekļus faktiski nevajadzēja ieguldīt.
Piecpadsmit gadu laikā Baltic­ovo kļuvis par vienu no modernākajām olu ražotnēm visā Ziemeļ­eiropā. Lai audzētu biznesu, pirmos deviņus gadus jaunie īpašnieki neizņēma dividendes, visu ieguldot atpakaļ uzņēmumā. «Vīzijas plašums – tas raksturo uzņēmuma īpašnieku un vadības darbu,» akcentē Swedbank valdes priekšsēdētājs Māris Mančinskis. Tieši Swedbank ir nemainīgs Balticovo partneris, kas finansējis uzņēmuma modernizāciju. «Mhitars Mhitarjans un Valdis Grimze tur doto vārdu,» veiksmīgo sadarbību raksturo Mančinskis.

Ražotnes modernizācija ļāvusi ar divreiz mazāku darbinieku skaitu panākt dubultu apjomu
Ražotnes modernizācija ļāvusi ar divreiz mazāku darbinieku skaitu panākt dubultu apjomu

Kamēr Ave Lat Grupas fokuss bija iegūt dominējošu stāvokli vietējā tirgū, jaunie īpašnieki mērķēja uz tirgiem ārpus Latvijas. «Ārzemju tirgos mazos neviens neuztver nopietni. Eksportam ir vajadzīgi apjomi,» skaidro Valdis Grimze. Viņu taktika ir bijusi mērķtiecīgi audzēt apjomus, izvēršoties eksporta tirgos. 2000. gadā uzņēmums saražoja 225 miljonus olu, pērn – gandrīz 600 miljonus. Kapacitāte palielināta, 2009. gadā iegādājoties tuvākos konkurentus – AS Madona un SIA Daugavpils putni. Vecās vistu novietnes nomainītas pret daudz plašākām, kuru skaits šodien jau ir ap 30, un lielākajā daļā no tām ir vieta pusmiljonam vistu (salīdzināšanai – neizmantotajās padomju laikos būvētajās vistu novietnēs Baltic­ovo teritorijā, kas vizuāli pat šķiet lielākas, var izvietot vien 40 tūkstošus putnu).
Realizācijā šobrīd strādā desmit cilvēku, kas nodarbojas ar pārdošanu tieši eksporta tirgos, katrs atbildot par noteiktu pasaules reģionu. Lai iedrošinātu ārzemju partnerus, ka Made in Latvia atbilst visiem standartiem, Baltic­ovo izgājis atbilstošu ISO un pārtikas drošības BRC sertifikāciju. Rezultāts ir iespaidīgs – eksports no 25% 2008. gadā ir izaudzis līdz 60% šodien, produkciju lielākoties realizējot Eiropā (nelielos apjomos arī eksotiskākos tirgos, piemēram, Angolā un Dubaijā). «Mēs esam vienīgais mums zināmais uzņēmums no Latvijas, kuram izdevies nonākt britu lielveikalu ķēdē Tesco,» taustāmos panākumus raksturo Mhitars Mhitarjans. Šogad Baltic­ovo sāka eksportēt arī uz Ameriku, kur putnu gripas izraisītā olu deficīta dēļ tiek meklēti ražotāji ārpus ASV.
Putnu slimības ir viens no lielākajiem nozares riskiem, kas nav gājis secen arī Balticovo. Pērn saistībā ar salmonelozi uzņēmums iznīcināja 84 tūkstošus dējējvistu, 2011. gadā līdzīga iemesla dēļ – vairāk nekā 300 tūkstošus putnu. Par slimības radītajiem zaudējumiem valsts piešķīra attiecīgi 300 tūkstošus un 850 tūkstošus eiro.
Lai arī teorētiski cenu olu ražotājs nosaka pats, tas tiek darīts, vadoties pēc biržas cenas un tā padarot to par maržas biznesu, kur ražotājs patiesībā ir cenas ņēmējs, nopelnot nevis ar apjomiem, bet gan samazinot pašizmaksu. Šī iemes­la dēļ Balticovo līdz smalkākajām detaļām mēģina visus ražošanas procesus padarīt maksimāli efektīvākus, izmantojot pasaules modernākās tehnoloģijas un vertikālo integrāciju. Pagrieziena punkts ražotnes modernizācijā bija 2009. gads, kad jautras perkusionistu mūzikas pavadībā tika atklāta uz to brīdi lielākā un modernākā olu šķirošanas līnija Ziemeļeiropā ar kapacitāti 180 tūkstoši olu stundā; tā izmaksāja 26 miljonus eiro. Vēl no 2005. līdz 2009. gadam tika pabeigta deviņu jaunu modernu putnu novietņu būvniecība.
Tagad ražotnē, kur dienā tiek saražots vidēji 1,6 miljoni olu, strādā tikai ap 100 cilvēku (vēl 140 strādā ofisā un ar tiešo ražošanu nesaistītos procesos). Teju visi procesi ir automatizēti – nepieciešami vien augsti kvalificēti iekārtu operatori.
Līdzko vista sasniedz 19 nedēļu vecumu, tā sāk dēt, gadā izdējot ap 300 olu. No vistu novietnēm olas bez cilvēku palīdzības nonāk šķirotavā, kur ar speciālām iekārtām tās nosver un sadala pēc svara kategorijām, nosaka, vai ola nav ieplaisājusi, vai ir pietiekami tīra. Tālāk A kategorijas olas tiek marķētas un tad saliktas paletēs uzglabāšanai vai sapakotas mazumtirdzniecībai un ar robotu palīdzību sakrautas uz paletēm nogādāšanai klientiem.
A kategorijai nekvalificējas aptuveni 10% olu; līdz šim tās pārstrādāja olu masā un pulverī. Tomēr, sekojot inovatīvāko ražotāju praksei, 2011. gadā tika atklāts šķidro olu cehs, lai ražotu olu produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Pilnībā automatizētajai ražotnei, kuras jauda ir līdz miljonam apstrādātu olu vienā maiņā, nepieciešami vien trīs cilvēki, lai pārraudzītu visus procesus. Cehā tiek atdalīts olu baltums no dzeltenuma, un datorprogramma pārbauda, vai baltumos nav nonācis dzeltenums. Tālāk tiek radīti gatavi produkti – viena kilograma iepakojumos safasētie atdalītie olu dzeltenumi un baltumi, kā arī olu kultenis un olu masa –, kas tiek  realizēti HoReCa sektorā.
Līdz ar šķidro olu cehu, ieguldot 300 tūkstošus eiro, izveidots arī vārīto olu cehs ar jaudu tonna stundā. Vēl 150 tūkstoši eiro atvēlēti garšas un testu laboratorijas izveidei. Šeit top jau sarežģītāki produkti mazumtirdzniecībai, piemēram, pankūku mīkla, kas līdzās iepakotam olu baltumam atrodama lielveikalu plauktos, un majonēze, kas gan pagaidām pieejama tikai HoReCa segmentā.
Efektivitāte tiek panākta, arī ieviešot vertikālo integrāciju. Baltic­ovo paši ražo barību putniem, un viena no biznesa lielākajām izdevumu pozīcijām ir graudi. To cenu nosaka birža, un tas rada papildu riskus. Tā kā olu un graudu cenas savā starpā nekorelē, ir bijušas situācijas, kad biržā graudu cena pieaug par 100%, kamēr olu cena nokrītas par 50%, tā automātiski radot zaudējumus.
Tomēr vertikālās integrācijas augstākā pilotāža ir biogāzes stacija. «Viss sākās ar problēmu – Eiropas Savienības regula aizliedz kūtsmēslus izvest uz lauka no 1. decembra līdz 1. martam,» skaidro Grimze. Balticovo gadā iegūst aptuveni 60 tūkstošus tonnu mēslu, ko pārdodot, ieņēmumos guva ap 300 tūkstošiem eiro. Tomēr īpašnieki jau labu laiku domāja par mēslu pārstrādi, kas ienākumus no mēslu realizācijas vairāk nekā desmitkāršotu.
Būvniecības noslēguma stadijā esošā biogāzes stacija, kurā ieguldīti 11 miljoni eiro, ir vienīgā Latvijā, kas no mēslu pārstrādes iegūst četrus produktus: 2 MW elektro­enerģijas, 2 MW siltuma, 10 tūkstošus tonnu mēslojuma un slāpekli. Tehnoloģija, kas radīta kopā ar inženieriem no Vācijas, spēj pārstrādāt tīrus mēslus, nepievienojot tiem, piemēram, kukurūzu (tas parasti veido 30% no kopējām izmaksām); tās būtu papildu izmaksas par iegādi un uzglabāšanu. Kad biogāzes stacija sāks darboties, viņi plāno no mēslu pārstrādes gadā apgrozīt ap četriem miljoniem eiro. Vienlaikus tiek rūpīgi izvērtēts, kurus ražošanas procesus veikt pašiem. Piemēram, diennakti veci cāļi tiek iepirkti no vācu audzētāja Lohmann Tierzucht par aptuveni 60 centiem gabalā (kopā Balticovo ir divi miljoni dējējvistu un vēl miljons, kas tiek audzētas līdz 19 nedēļu vecumam, kad sāk dēt). Savukārt vistas, kuru vecums pārsniedz 95 nedēļas, tiek pārdotas uz kautuvēm Lietuvā un Polijā.
To, ka apjomi un aizraušanās ar efektivitāti ir ne tikai ambīcijas, bet arī izšķirošais faktors olu biznesā, pierāda gan pasaules, gan vietējā pieredze. Vēl pirms Otrā pasaules kara lielākā daļa olu nāca no saimniecībām ar 400 vistu, bet šodien ražošana ir koncentrēta lielo uzņēmumu rokās. Piemēram, amerikāņu Cal-Maine Foods ir gandrīz 40 miljoni dējējvistu. Olu biznesā spēj izdzīvot tikai lielie ražotāji, kas var atļauties audzēt apjomus un samazināt pašizmaksu; to pierāda arī Latvijas tirgus. No visām Latvijā saražotajām olām Balticovo nodrošina gandrīz 90%, un laika gaitā vairāki mazie ražotāji no šī biznesa ir izstājušies. Mār­upes lauksaimniecības centrs, kas vēl 2010. gadā bija ceturtais lielākais olu ražotājs pēc Balticovo, Madonas un Daugavpils putniem, likvidēts 2012. gadā.
Pakāpeniski Baltic­ovo ir kļuvis par Baltijas līderi, un tuvākie konkurenti atpaliek pat vairākas reizes. Piemēram, lietuviešu lielākais putnkopības uzņēmums Vievio Paukštynas ar kapacitāti 300 miljoni olu gadā jau kopš 2012. gada ir finansiālās grūtībās, bet viens no Igaunijas lielākajiem ražotājiem Koks Munatootmine ir vairāk nekā sešas reizes mazāks. Tomēr uz Eiropas fona Balticovo ir neliels bizness – pēc kompānijas aprēķiniem, tai ir aptuveni 1% tirgus daļa (pirms rekonstrukcijas vien 0,46%).
Protams, ar savu dominējošo pozīciju uzņēmums nemitīgi bijis Konkurences padomes redzeslokā. Par Balticovo, Madonas un Daugavpils putnu pārāk tuvo sadarbību 2010. gadā Konkurences padome piemēroja 155 tūkstošu eiro sodu. Tā gan nav bijusi pirmā saķeršanās. 2004. gadā Konkurences padome piemēroja Balticovo un vēl desmit citiem olu ražotājiem sodu par aizliegtu vienošanos cenu veidošanā. Šodien pareizāk būtu skatīties uz Balticovo pozīciju visā Eiropā, nevis Latvijā.
Balticovo ir bijis ne tikai Konkurences padomes uzmanības lokā. No 2007. līdz 2011. gadam Mhitarjans izpelnījies pastiprinātu uzmanību arī no KNAB – uz aizdomu pamata par Vladimira Vaškeviča saistību ar Balticovo, kas balstījās uz viņu pazīšanos. Šādas aizdomas radās it kā pēc kāda saviesīga pasākuma, kurā abi kungi esot draudzīgi komunicējuši. Taču pēc Forbes aprēķiniem, Balticovo nav bijis nepieciešams nedz finanšu, nedz – vēl jo mazāk – operatīvās darbības partneris.
Piecpadsmit gadu laikā, apvienojot ambīcijas, efektivitāti un godīgumu, Balticovo izdevies sevi ierin­dot starp Eiropas 15 lielākajiem olu ražotājiem. Neapšaubāmi, tā pamatā ir Grimzes un Mhitarjana tandēms, kas, pēc pašu vārdiem, bez strīdiem strādājis kopš pirmās dienas. Viņi katrs atbild par savu jomu. Grimze, ņemot vērā pieredzi inovācijās un ražošanā, ir tas, kurš plāno, kā visu saražot, bet Mhitarjans vēl kopš treidera laikiem saglabā fokusu uz  finanšu piesaisti un rūpējas par to, kā produkciju pārdot.
Kāds būs viņu nākamais solis?
Kamēr tirgus līderi dod priekšroku svaigu olu un olu pulvera ražošanai (Cal-Maine Foods olu produkti ir tikai 3%), dažādu veidu olu produkti ir niša vidēja lieluma ražotājiem, un Baltic­ovo iesāktais darbs pie gatavajiem produktiem ir pareizais virziens. Iztikas minimuma grozā olas, kas ir lētākais proteīna avots, ir teju 80% pasaules iedzīvotāju. Turklāt olas ir neskaitāmu pārtikas produktu sastāvā; piedāvājot šādus produktus, olu ražotāji var pelnīt vairāk. Bez fasētiem olu baltumiem, dzeltenumiem un omletēm ražotāji piedāvā arī dažādu veidu aukstās uzkodas ar olu, kā arī bez majonēzes vēl citas mērces, ko gatavo no olām: hollandaise, chipotle u. c.
Baltic­ovo bez produktu port­feļa attīstības būtu jāpiedomā arī pie mārketinga – pagaidām veikalos nopērkamais pankūku mīklas iepakojums drīzāk atgādina mašīn­eļļu. Mhitarjans gan sola, ka no nākamā gada būs pilnīgi jauns iepakojums.
Potenciāls ir arī jaunā biogāzes stacija, ko viņi jau tālāk var pārdot kā gatavu risinājumu ar fokusu uz eksportu. Tam noderēs Mhitarjanam daļēji piederošā AS Siltum­elektroprojekts, kas nodarbojas ar enerģētikas objektu projektēšanu.
Paralēli Balticovo izrāda interesi par konsolidāciju Baltijas mērogā, lai kļūtu putnkopības produktu ražotāju par Nr. 1 arī kaimiņvalstīs. Jau bijušas sarunas par igauņu Talleg iegādi. Tas uzņēmuma pozīcijas pasaules olu ražotāju kartē nostiprinātu vēl vairāk.

8178 Visi skatījumi 4 Skatījumu šodien

Atstāt komentāru

Sāc komentēt!


wpDiscuz