• 2448
  • 0

Singapūra – ceļš uz panākumiem

,
speciāli Forbes
David Russo creativecommons.org/licenses/by/2.0/
David Russo creativecommons.org/licenses/by/2.0/

Singapūrai patiesībā nebija jābūt – tās rašanās ir vairāku faktoru sakritība. Taču šīs valsts pašreizējo panākumu pamatā ir pusotru gadsimtu sena vēsture.

Britu premjerministrs Viljams Čērčils 1942. gada 10. februārī drudžaini diktēja telegrammu Tālo Austrumu karaspēka virspavēlniekam Arčibaldam Veivelam, kurš tolaik atradās Singapūrā. Viņš lietoja savaldīgajiem angļiem neraksturīgus izteicienus: «Es ceru, Jūs saprotat mūsu viedokli par situāciju Singapūrā… Aizstāvji ievērojami pārspēj japāņu spēkus, un sīvā cīņā viņiem vajadzētu gūt virsroku. Šajā posmā nevar būt ne runas par karavīru taupīšanu vai mierīgo iedzīvotāju glābšanu. Kaujas jāturpina ar pēdējiem spēkiem… Komandieriem un seržantiem jāmirst kopā ar kareivjiem. Likmes ir augstas – Britu impērijas un armijas gods.» Tomēr piecas dienas pēc šīs telegrammas saņemšanas Singapūra krita, un Čērčils to nosauca par «briesmīgāko katastrofu un lielāko kapitulāciju britu vēsturē». Tik daudz Albionas karavīru (139 tūkstoši) vēl nekad nebija saņemti gūstā. Kāpēc gan pasaules kara pašā karstumā Londona tik ļoti interesējās par Singapūru?

Līdz 19. gadsimta sākumam uz šīs salas Malakas šaurumā atradās tikai viens ciems, kurā dzīvoja mazāk nekā tūkstotis iedzīvotāju. Formāli sala piederēja sultānam Džohoram, bet būtībā to nekontrolēja neviens, jo nedz aziātu, nedz eiropiešu acīs tai nebija nekādas vērtības.

Singapūra tā arī paliktu vien kluss nostūris tropos, ja nebūtu angļu un holandiešu savstarpējās sacensības. Kā zināms, holandieši ātrāk nekā angļi izgāja pasaules plašumos un sāka veidot savu koloniālo impēriju. Taču 17. gadsimta beigās notiekošo karu rezultātā Lielbritānija pārspēja Nīderlandi, un holandieši visu uzmanību veltīja tām teritorijām, ko jau bija paspējuši iekarot: Dienvidāfrikai un Indonēzijas salu arhipelāgam. Tomēr koloniju robežas bija visai nosacītas un kontrole pār tām – gaužām formāla. Holandiešu visvērtīgākais valdījums bija Java, tomēr arī šeit viņu varai pakļāvās tikai galvaspilsēta Džakarta.

SINGAPŪRA KĀ DEMOGRĀFISKS UN EKONOMISKS FENOMENS BIJA IESPĒJAMS, TIKAI PATEICOTIES ANGĻU KULTŪRAS UN ĶĪNIEŠU UZŅĒMĪBAS SIMBIOZEI.

Gan Java, gan Sumatra, gan Kalimantāna un Malakas pussala, ar kuras dienvidu daļu robežojās Singapūra, bija varenās malajiešu pasaules daļas; pirms eiropiešu ierašanās tā bija sadalīta neskaitāmos valdījumos. Napoleona karu laikā angļi iekaroja visas holandiešu kolonijas, bet pēc 1815. gada saglabāja Dienvidāfriku un Ceilonu. Milzīgs apgabals Dienvidaustrumu Āzijā joprojām bija strīdus ābols. De facto holandieši pārvaldīja arī daļu viņiem atdotās Javas un dažas apmetnes Sumatras austrumu krastā. Angļi veidoja kolonijas salas rietumu krastā, un vienā no tām par gubernatoru tika iecelts Stemfords Rafls. Viņš bija labākais tālaika koloniālais administrators – aktīvs, enerģisks un tālredzīgs, turklāt ar lielu darba pieredzi šajā reģionā. Par godu viņa nopelniem zinātnē Rafla vārdā tika nosaukts pasaulē lielākais zieds – raflēzija.

Rafls neaprobežojās tikai ar viņa pārziņā nodoto teritoriju, jo uzskatīja to par neperspektīvu. Viņš apciemoja tālo Singapūru un, novērtējis atrašanās vietu, nolēma izpirkt to no vietējā sultāna. 1819. gadā tika parakstīts darījums un sala nonāca Lielbritānijas kontrolē. Rafls atgriezās mājās, atstājis tur par britu rezidentu Viljamu Fārkeru. Pēc trim gadiem Rafls atkal devās uz Singapūru, lai pārbaudītu, kas pa šo laiku paveikts. Ne viss redzētais viņam patika, lai arī Singapūra no pamesta ciemata bija kļuvusi par strauji augošu tirdzniecības ostu. Viņš izlēma sakārtot šo apmetni, kas attīstījās ļoti haotiski, un noalgoja inženieri Džeksonu, kuram bija jāizstrādā pilsētas plāns. Nu Singapūra ieguva pareizi izkārtotas Eiropas pilsētas aprises un tika sadalīta četros kvartālos: eiropiešu, ķīniešu, indiešu un malajiešu. Rafls pats arī uzrakstīja pirmo Singapūras konstitūciju, kurā tika aizliegtas azartspēles un vergu turēšana, kā arī iniciēja daudzus likumus, kas nodrošināja šīs daudznacionālās kolonijas ātru attīstību. 1824. gadā angļi un holandieši parakstīja teritoriju sadalīšanas līgumu. Angļu pārvaldībā nonāca Malakas pussala, pārējais palika holandiešiem. Šis līgums nostiprināja Singapūras kā Anglijas kolonijas statusu, un tam bija izšķirīga nozīme visā tās turpmākajā vēsturē. Lielbritānija tolaik jau bija kļuvusi par pasaules lielvalsti, kurā strauji attīstījās tirdzniecība. Singapūra bija izdevīga osta kravu pārkraušanai svarīgāko Britu impērijas tirdzniecības ceļu krustojumā. Ja Singapūra būtu palikusi holandiešiem, tā turpinātu vilkt savu nožēlojamo dzīvību tāpat kā pārējās Nīderlandes kolonijas.

Četrdesmit gadu laikā – no 1819. līdz 1869. gadam – pilsētas iedzīvotāju skaits palielinājās tieši simt reižu: no tūkstoša līdz simt tūkstošiem cilvēku. Singapūra kā demogrāfisks un ekonomisks fenomens bija iespējams, tikai pateicoties angļu kultūras un ķīniešu uzņēmības simbiozei. Jau kopš pilsētas veidošanas pirmsākumiem tieši ķīnieši kļuva par galveno tās populācijas elementu. 19. gadsimts bija Padebešu impērijas iedzīvotāju aktīvas migrācijas laiks Dienvidaustrumu Āzijā. Glābjoties no nabadzības pārapdzīvotajā dzimtenē un meklējot labāku dzīvi, viņi devās strādāt Malakas pussalas kaučuka plantācijās vai par krāvējiem un rikšām Singapūrā. Pa pēdām sekoja neskaitāmi tirgotāji un amatnieki, saskatīdami jaunas iespējas šajā kolonijā, kas piedzīvoja strauju izaugsmi. Ķīnieši ātri vien kļuva par lielāko etnisko grupu pilsētā.

Angļu Viktorijas laika morāle (iedzīvināta Rafla konstitūcijā), viņu stingrā likumpaklausība, augsti attīstītā tirdzniecība un amatniecība, cieņa pret privātīpašumu apvienojās ar ķīniešu uzcītību, strādīgumu un konfūcisma kultūru. Angļiem bija attīstīts individuālisms, ķīniešiem – kolektīvā saliedētība, un šīs īpašības viena otru lieliski papildināja. Ķīniešu tirgotāji, kuriem bija plaši sakari ar radniecīgajām Āzijas kopienām un kurus sargāja angļu nelokāmie likumi attiecībā uz patvaļu, sekmēja izcilus rezultātus tirdzniecībā. Singapūrā aktīvi tika ieguldīts britu kapitāls. Tvaikoņu parādīšanās un Suecas kanāla izrakšana arī labvēlīgi ietekmēja pilsētas attīstību. Ar savu porto franco statusu (ievestās preces netika apliktas ar nodokļiem) šī osta ātri vien kļuva par lielāko kravu pārkraušanas bāzi Āzijā. Līdz 1880. gadam caur Singapūras ostu ik gadu izgāja līdz 1,5 miljoniem tonnu kravas.

Daudznacionālais Singapūras iedzīvotāju sastāvs, kuri turklāt piederēja pie dažādām reliģijām, veicināja tolerantu vidi, māku atrast kompromisu. Izveidojās unikāla sabiedrība ar savdabīgu kultūru, kurā angļu dzīves kārtība tika papildināta ar labākajām aziātu tradīcijām, turklāt ne tikai ķīniešu, bet arī malajiešu (islāmistu) un indiešu. Arī no Indijas uz Singapūru labākas dzīves meklējumos pārcēlās desmitiem tūkstošu cilvēku. Savukārt par kārtību rūpējās karavīri – sipaji, kurus angļi savervēja Indostānā. Tiesa, 1915. gadā viņi sacēlās un viņu apspiešanā piedalījās krievu jūrnieki no kreisera Orjol (Ērglis). Taču tas arī bija vienīgais vardarbības gadījums vairāk nekā simts gadu laikā.

Singapūra līdzīgi Honkongai, bet vēl lielākā mērā atspoguļoja visu pozitīvo, kas bija Britu impērijā un tās pasaules kolonizācijā. Tā bija kā Rietumu pasaules vizītkarte Austrumos, ātru un pozitīvu pārmaiņu simbols. Skaidrojot šos panākumus, Li Kuanju teica: «Mēs izmantojam tās priekšrocības, kuras mums atstāja Lielbritānija: angļu valodu, juridisko sistēmu, pārvaldi bez partiju ambīcijām.»

TIKKO ĶĪNA ATTEICĀS NO KOMUNISTISKĀS EKSPANSIJAS UN NOSTĀJĀS UZ TIRGUS REFORMU CEĻA, LI KUANJU VELTĪJA LIELAS PŪLES, LAI NORMALIZĒTU ATTIECĪBAS AR ŠO LIELVALSTI.

Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados Londona nolēma padarīt Singapūru arī par kara flotes cietoksni. Īstenojot tā saucamo Singapūras stratēģiju, uz salas tika uzcelta pasaulē lielākā okeāna kara flotes bāze. Tās uzdevums bija pretoties japāņiem gadījumā, ja radīsies saspīlējums. Čērčils to sauca par «Tālo Austrumu Gibraltāru». Tomēr šī bāze, kas izmaksāja 500 miljonus sterliņu mārciņu, krita, neizrādot gandrīz nekādu pretestību, jo bija slikti aizsargāta no sauszemes puses. Un slavenā Čērčila telegramma parādīja, ka Singapūra tomēr tika uztverta kā kolonija. Diez vai viņš kādreiz piedāvātu nežēlot Londonas iedzīvotājus.

Pēc kara Anglijas kolonijām Malajā sākās grūti laiki. Kaimiņos Indonēzijā sākās karš par atbrīvošanos no Nīderlandes, kas 1949. gadā beidzās ar neatkarības pasludināšanu. Malakas pussalā uzplaiksnīja ilgas partizānu cīņas ķīniešu komunistu vadībā (lielākā daļa iedzīvotāju arī pussalas iekšienē tolaik bija ķīnieši). Londona saprata, ka nespēs ilgi noturēt šo reģionu, taču nebija ideju, kā to dekolonizēt. Tur bija sajaukušies gan feodālie malajiešu sultānu, gan britu valdījumi, piemēram, Singapūra. Salīdzinoši nelielā teritorijā bija ļoti daudz nacionalitāšu un reliģiju – malajieši (musulmaņi), ķīnieši, indieši, mežoņi (pagāni). Komunistiskā Ķīna ieguldīja lielus līdzekļus komunistu partizānu atbalstīšanā, bet milzīgā Indonēzija nacionālista Sukarno vadībā neatzina iespējamo Malaizijas neatkarību un draudēja ar karu.

Rezultātā 1963. gadā Malaizija ieguva neatkarību kā federācija, kuras sastāvā bija arī Singapūra. Tajā laikā par tās patstāvību neviens pat nedomāja. Pilsētai-salai nebija nekādu dabas resursu, tās nozīme kā pārkraušanas ostai samazinājās, bet iedzīvotāju skaita palielināšanās nozīmēja nepieciešamību pēc aizvien jaunām darba vietām. Tāpēc Singapūras pievienošanās federācijai tika uzskatīta par iespēju to glābt un attīstīt pašiem savu ekonomiku.

Tomēr pēc diviem gadiem, kas pavadīti Malaizijas federācijā, pretrunas starp Singapūru un pārējo valsti saasinājās tik ļoti, ka federācija burtiski izstūma pilsētu no sava sastāva. Ķīniešu dominance ekonomikā (un 75% Singapūras iedzīvotāju bija ķīnieši) malajiešu sultāniem šķita īpaši bīstama un veicināja nacionālistisku noskaņu. Pilsēta-sala ieguva neatkarību pret pašas gribu.

Šķita, ka Singapūru sagaida drūma nākotne, tomēr to izglāba viens cilvēks – jauns un perspektīvs politiķis Li Kuanju, kurš kļuva par premjeru 1959. gadā. Viņš pārstāvēja jau ceturto ķīniešu paaudzi Singapūrā, augstāko juridisko izglītību ieguva Britu salās (viņa dzimtā valoda ir angļu), strādāja par advokātu, cieši sadarbojās ar arodbiedrībām. Vēl būdams salīdzinoši jauns, viņš sāka interesēties par politiku un 1954. gadā kopā ar domubiedriem izveidoja Tautas rīcības partiju. Šis solis bija viens no daudzajiem, lai normalizētu situāciju Singapūrā. Līdz tam tur liela ietekme bija komunistiem un citiem kreisajiem. Li Kuanju, veidojot sociālistisku partiju, piesaistīja sev daudz domubiedru arī no kreisā segmenta, neļaujot viņus pārvilināt radikāļiem. Neitralizējis komunistus un viņu piekritējus, Li varēja ielikt pamatus mierīgai un samērīgai politikai bez krasām galējībām. Paradokss ir tas, ka topošais brīvā tirgus apoloģēts savu karjeru sāka kā kreisais politiķis. Viņa partija vēl joprojām skaitās vadošā Singapūrā, kalpojot par stabilitātes ķīlu.

Cīņa pret komunismu bija Li Kuanju prioritāte vēl pirms neatkarības iegūšanas. Pret to viņš cīnījās ne tikai ar politiskiem paņēmieniem, bet arī izmantojot policiju un nežēlīgi vajājot jebkādus nelikumīgu darbību mēģinājumus. Ar administratīviem paņēmieniem un saviem panākumiem ekonomikā viņam izdevās izsist komunistus un citus kreisos no līdzsvara, un kopš sešdesmito gadu beigām viņiem vairs nebija sekotāju. Salīdzinot ar sešdesmito gadu sākumu, kad daudzi gaidīja komunistu nākšanu pie varas, kontrasts bija ārkārtīgi spilgts.

Li veltīja daudz uzmanības cīņai pret komunismu ne tikai iekšpolitikā, bet arī ārpolitikā, visdažādākajos veidos atbalstot ASV centienus izskaust reģionā komunismu, īpaši – Vašingtonas darbības Vjetnamā. Viņš arī atbalstīja Suharto režīmu Indonēzijā un Markosa režīmu Filipīnās; arī viņi ieturēja stingru antikomunistisku kursu. Tomēr, tikko Ķīna atteicās no komunistiskās ekspansijas un nostājās uz tirgus reformu ceļa, Li Kuanju veltīja lielas pūles, lai normalizētu attiecības ar šo lielvalsti.

Ņemot vērā gan šīs cīņas, gan jau sākotnējo Singapūras neaizsargātību pret daudzajiem reģionālajiem draudiem, Li Kuanju pievērsa pastiprinātu uzmanību drošībai. Viņš izveidoja mūsdienīgus un efektīvus bruņotos spēkus, kurus apmācīja angļu un izraēliešu speciālisti. Visiem vīriešiem bija pienākums iet karadienestā. Singapūras valdība nežēloja naudu armijas nodrošināšanai ar jaunāko tehniku. Viņš saprata, ka tikai spēcīgi bruņotie spēki ir valsts neatkarības un attīstības garants.

Bez armijas Li Kuanju nostiprināja arī tiesībsargājošās iestādes – tiesas, policiju, specdienestus. Tas pirmām kārtām bija nepieciešams cīņai ar korupciju, kā arī, lai radītu labvēlīgu vidi investīcijām. Vēl 1960. gadā Singapūrā tika pieņemts Likums par korupcijas apkarošanu, kas paredzēja smagus sodus pat par nenozīmīgiem likuma pārkāpumiem, tā stiprinot policijas un tiesu varu. Milzīgas pilnvaras ieguva speciāls dienests – Korupcijas apkarošanas birojs. par salīdzinoši nelieliem likuma pārkāpumiem tika arestēti un notiesāti vairāki ministri. Savukārt tie ierēdņi, kuri godīgi pildīja savus pienākumus, varēja paļauties uz nepārtrauktu virzību augšup pa dienesta kāpnēm un lielu algu. Novērtējot viņu darba kvalitāti, tika ņemtas vērā tikai viņu individuālās īpašības un nekas cits.

Singapūras likumu skarbumu vēl vairāk uzsvēra miesas sodu un nāvessoda piespriešana. Pēršanai vajadzēja novērst huligānismu un sīkus noziegumus, nāvessodam – narkotiku tirdzniecību un terorismu. Piespriežot cilvēkiem šādus soda mērus, Singapūra nebaidījās konfliktēt arī ar lielajām valstīm. Piemēram, neraugoties uz vēlmi nostiprināt attiecības ar kaimiņvalsti un spiedienu no Suharto puses, tika pakārti divi indonēziešu diversanti. 1994. gadā pēriens tika piespriests kādam jaunietim no Amerikas par svešu automobiļu apzīmēšanu. Par spīti lielajam spiedienam no ASV un personiski no prezidenta Klintona, amerikānis tomēr tika nopērts. Pēc dažiem gadiem tika pakārts kāds Austrālijas pilsonis, kurš pārvadāja narkotikas; nekādi šīs valsts protesti nepalīdzēja. Singapūra ieguva tādas valsts tēlu, kurā maksimāli jāievēro visi likumi.

Bez stingru sodu ieviešanas par jebkādiem mēģinājumiem traucēt sabiedrisko kārtību un mieru vēl viens svarīgs Li Kuanju uzdevums bija saliedēt daudznacionālos iedzīvotājus un radīt unikālu singapūriešu identitāti. Te milzīga nozīme bija angļu valodai. Premjers lika likmi uz to, lai visi iedzīvotāji zinātu angļu valodu, izmantotu to ikdienas dzīvē, izglītībā un biznesā. Tas ļāva ne tikai pārvarēt starpnacionālās un starpkonfesionālās barjeras, bet arī atkal piesaistīt investorus (viņiem angļu valoda ir starptautiskās saziņas valoda), kā arī palielināt tūristu skaitu. Arvien vairāk cilvēku sāka sevi uzskatīt nevis par ķīniešiem, indiešiem vai malajiešiem, bet par singapūriešiem. Kaimiņos Malaizija ilgi cieta no dažādu kopienu nesaskaņām, bet valdība pieņēma likumus, kas paredzēja, ka ķīniešiem daļa sava biznesa jānodod malajiešiem, lai izlīdzinātu labklājību starp dažādām etniskām grupām. Singapūrai izdevās no tā izvairīties.

Runājot par sociālo jomu, Li Kuanju bija kritiski noskaņots pret sociālistiskiem eksperimentiem, kas tolaik bija modē. Viņš atceras: «Mēs rūpīgi izvairījāmies no metodēm, kas raksturīgas sociālistiskām valstīm, jo redzējām, kā varenā [britu] tauta izlīdzināšanas rezultātā kļuva tikai viduvēja. Ja mēs pārdalītu pārāk lielu nacionālo ieņēmumu daļu, izmantojot nodokļus, veiksmīgākie sabiedrības locekļi zaudētu stimulu sasniegt augstus rezultātus.» Ir grūti atrast zelta vidusceļu, tāpēc viņš izvirzīja lozungu: «Taisnīga sabiedrība, nevis labklājības valsts [welfare state].» Valsts īstenoja lielas sociālās programmas, piemēram, pieejamu mājvietu un pensiju nodrošināšanai, tomēr nedarīja to uz makroekonomikas rēķina.

DEVIŅDESMITAJOS GADOS SINGAPŪRA BIJA VIENS NO LIELĀKAJIEM PASAULES FINANŠU CENTRIEM, BET PĒC VALŪTAS DARĪJUMU APJOMA TĀ PIEKĀPĀS TIKAI LONDONAI, ŅUJORKAI UN TOKIJAI.

Li Kuanju labās attiecības ar arodbiedrībām ļāva izvairīties no darba konfliktiem, kā arī mākslīgi nepalielināt darbaspēka izmaksas. Algotie darbinieki zināja, ka valsts ir taisnīga starpniece.

Bet pats svarīgākais Li Kuanju un viņa komandas sasniegums, protams, bija ekonomika. Lūk, kā viņš aprakstījis savas pirmās darbības: «Es nonācu pie secinājuma, ka salas pilsēta-valsts Dienvidaustrumu Āzijā nevarētu izdzīvot, ja ietu ierasto ceļu. Mums vajadzēja pielikt neiedomājamas pūles, lai kļūtu saliedētāki, nelokāmi un spētu pielāgoties dažādiem apstākļiem, lai darītu visu to pašu, ko mūsu kaimiņi, tikai lētāk un labāk, jo viņi centās mūs pārspēt un mazināt mūsu lomu reģionālajā tirdzniecībā. Mums bija jāatšķiras no pārējiem.»

Lai atrisinātu bezdarba problēmas, sāka ar nozari, kas prasa mazākus ieguldījumus, bet daudz darbaroku, un kam ir ātra atdeve – tūrismu. Tika radīta Tūrisma attīstības aģentūra, kuru vadīja pieredzējuši uzņēmēji, kas spēja piesaistīt līdzekļus atbilstošas infrastruktūras attīstībai – viesnīcas, restorāni utt. Aģentūra izstrādāja arī atpazīstamu pilsētas simbolu – fantastisku radījumu Merlionu.

Nākamais solis bija pārdomāta angļu bāzes konversija. Londona līdz 1917. gadam izveda savu karaspēku no Singapūras, un milzīga infrastruktūra palika neizmantota – piestātnes, kuģu būvētavas, lidostas, kazarmas, noliktavas. Izdevās saglabāt kuģubūvi, nododot to privāto uzņēmēju rokās, kara lidosta kļuva par starptautisko Čangi lidostu, bet bijušajās militārajās celtnēs dzīvoja studenti un attīstījās klubi.

Vēl viens svarīgs solis bija Ekonomikas attīstības pārvaldes izveide, kas īstenoja grandiozus plānošanas un Džurongas rūpniecības zonas investīciju piesaistes projektus, nodrošinot investoriem dažādas privilēģijas. Uz valdības rēķina būvējot ceļus un infrastruktūru, tikai no Amerikas vien izdevās piesaistīt vairāk nekā 200 uzņēmumu un vairāk nekā 19 miljardus dolāru. Pēc amerikāņu uzņēmēju pozitīvajām atsauksmēm kapitāls sāka plūst arī no citām valstīm – Japānas, Dienvidkorejas un citām. Singapūra no kravu pārkraušanas ostas kļuva par lielāko elektronikas un citas tehnikas ražošanas centru.

Taču Li Kuanju neapstājās pie sasniegtā – viņš apņēmās padarīt Singapūru arī par vienu no pasaules finanšu centriem, banku lielvalsti. Turklāt viņš izvēlējās oriģinālu pieeju – Singapūrā līdz 1971. gadam nebija centrālās bankas, bet līdz 2002. gadam tā neizlaida naudaszīmes. Viņš atceras: «1965. gadā mēs nolēmām, ka Singapūrā nevajag centrālo banku, kas varētu veikt naudas emisiju. Mēs bijām noskaņoti nepieļaut mūsu valūtas vērtības samazināšanos attiecībā pret lielo valstu valūtām, īpaši pret ASV dolāru. Rezultātā mēs saglabājām sistēmu, kurā Valūtas komiteja laida apgrozībā Singapūras dolārus tikai gadījumā, ja tie tika nodrošināti ar ekvivalentu summu ārzemju valūtā. Finanšu politikas pārvaldei bija visas centrālās bankas pilnvaras, izņemot tiesības emitēt naudas līdzekļus. No 1968. līdz 1985. gadam Singapūrai reģionā nebija konkurentu. Starptautiskas finanšu organizācijas mēs piesaistījām ar to, ka atcēlām ieguldītāju-nerezidentu gūto ienākumu izvešanas nodokli.»

Deviņdesmitajos gados Singapūra jau bija viens no lielākajiem pasaules finanšu centriem, bet pēc valūtas darījumu apjoma tā piekāpās tikai Londonai, Ņujorkai un Tokijai.

Li Kuanju nebija ideologs – viņš bija oportūnists. Viņa partija, kas sāka savu darbību kā kreisi noskaņota un sociālistiska, beigās nonāca līdz tam, ka izvirzīja četrus galvenos principus: pragmatisms, meritokrātija (vērtēšana pēc nopelniem), multikulturālisms un komunitārisms (aziātu kopības vērtības).

1990. gadā Li Kuanju atkāpās no amata, bet pēc vairākiem gadiem atgriezās sava dēla valdībā kā ministru darbaudzinātājs. Arī tas liecināja par eiropiešu un aziātu tradīciju saplūšanu – nevēlēšanās valdīt mūžīgi, bet tajā pašā laikā cieņa pret viedumu un vecākā valsts darbinieka pieredzi.

2449 Visi skatījumi 2 Skatījumu šodien

Atstāt komentāru

Sāc komentēt!


wpDiscuz