USD 0.85 btc 9181.23
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.85 btc 9181.23
Nauda 31. Janvāris

Bīstamie sakari

Kad Latvija atguva neatkarību, bankas valstī auga kā sēnes pēc lietus un piederēja lielākoties latviešiem. Kāpēc sanāca tā, ka pēc 25 gadiem dažām atlikušajām ir jācīnās par izdzīvošanu?

Katrīna Iļjinska

"Forbes Latvija" izdevēja

Latvijas pilsoņa pasi var iegūt trīs veidos: piedzimt Latvijā, naturalizēties vai arī iegūt tā saucamo “piesegpasi” par sadarbību ar Latvijas drošības iestādēm, nomainot arī visus pases datus jeb, citiem vārdiem, iegūstot jaunu identitāti.

Latvijā ir trīs drošības iestādes: Valsts drošības dienests, Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kā arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Iespējas “saorganizēt” pasi ir tikai SAB.

Klīst leģenda, ka attēlā redzamo pases kopiju likvidējamās “PNB Bank” īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs kādā Aldaru ielas birojā saņēmis no Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča kā varas un iespēju demonstrāciju. Guseļņikovs gan šo dokumentu esot aiznesis uz Ekonomikas policiju, norādot, ka uz tā ir arī Rimšēviča pirkstu nospiedumi. Ekonomikas policija neesot reaģējusi, atzīst pats Guseļņikovs.

Vai tā ir taisnība, to mēs acīmredzot nekad neuzzināsim, jo neviena iesaistītā puse neko nekomentē (līdz raksta tapšanas brīdim). Bet tam ir arī savs pluss – var netraucēti aizdomāties, piemēram, par to, kāpēc Lietuva piedzen no Antonova pusmiljardu Lietuvā, Krievija notiesā Antonovu Krievijā, savukārt Latvija ir vienīgā valsts, kas Latvijā tiesā valdes locekļus, bet pretenzijas pret pašu Antonovu ceļ citur – Lielbritānijā. Likvidators saka – pēc dzīvesvietas, taču pamatojumu šādai izvēlei nesniedz. Arī dokuments ar šādu numuru nu ir anulēts.

“Forbes” rīcībā esošā informācija gan liecina, ka Antonova pase ne tikai bija īsta, bet arī tika izņemta brīdī, kad viņu pašu aizturēja Sanktpēterburgā.

Neatkarīgi no tā, vai attēlā redzamā pases kopija ir īsta vai ne, pats fakts, ka tāda bilde varēja nonākt masu medijā, norāda – kaut kas Latvijas banku sistēmā īsti nav kārtībā. Tas kļuva par iemeslu, lai ielūkotos Latvijas komercbanku vēstures lappusēs.

Ja kādam ienāktu prātā apgalvot, ka Latvija jau sen vairs nav tilts starp Krieviju un Rietumiem, banku sektora attīstība ļauj to apšaubīt. Latvijas komercbanku vēsture un tikai daži vēl kopš deviņdesmito gadu sākuma tajā migrējošie cilvēki ļauj secināt, ka par šādu tiltu simboliski var nosaukt Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un FKTK “pelēko kardinālu” Gvido Romeiko. Nav arī skaidrs, kur skatījies SAB vadītājs Jānis Kažociņš, kurš iepriekš bija premjera Repšes padomnieks, bet tagad ir Valsts prezidenta padomnieks. 

Tagad Latvijā palikušas tikai 13 bankas, sešas ārvalstu banku filiāles, bet vēl piecas bankas tiek likvidētas. Visas šīs kredītiestādes var iedalīt trīs daļās: krievu, Rietumu un vietējās bankas.

Vietējām iet visgrūtāk – tām tiek piemēroti skarbāki noteikumi nekā ārvalstu kapitāla bankām. Prasības bankām FKTK nosaka individuāli un būtībā subjektīvi, un tā vien šķiet, ka skandāls ap Rimšēviču un iespējamo kukuļu izspiešanu devis vietējām bankām nedaudz laika, lai atvilktu elpu. Vai tas ir uz ilgu, laiks rādīs, taču viens ir skaidrs – lai situācija uzlabotos, jāmaina nevis “izkārtnes”, bet patiesie noteicēji.

Tilts starp Krieviju un Rietumiem

Bija 1993. gada augusts, kad zviedru kompānija “Ericsson” svinīgi atklāja savu biroju Latvijā. Rietumu virziens bija iezīmējies arī kopumā – stājies spēkā līgums par tirdzniecību un ekonomisko sadarbību starp Latviju un Eiropas Savienību, vēl agrāk tika izveidota Baltijas jūras valstu padome, bija arī daudz citu skaistu notikumu, kas mums solīja rietumnieciski gaišu nākotni. Un ikviens lūkojās pēc Rietumu investīcijām. Tobrīd Latvijā bija 61 komercbanka, no kurām tikai trīs – “Rīgas naftas un ķīmijas banka”, “Latvijas biznesa banka” un “Latgales akciju komercbanka” – nepiederēja latviešiem. Divas pat bija valsts bankas.

Tomēr pavisam citādi notikumi 1993. gadā risinājās mūsu kaimiņvalstī Krievijā.

Bijušajam VDK pulkvedim Dmitrijam Roždestvenskim no pirmās dimantu monopolista kompānijas “De Beers” izdevās iegūt 100 tūkstošu dolāru aizdevumu, kas kļuva par starta kapitālu plašām dimantu eksporta operācijām no Krievijas, 1999. gadā ziņoja laikraksts “Komsomoļskaja pravda”. Šajā pašā publikācijā atzīmēts, ka Roždestvenska priekšnieks bija Pēterburgas kriminālā autoritāte Miša Kutaiskis (Mihails Mirilašvili), savukārt VTB (“Vneshtorgbank”) viceprezidentu Mihailu Sarafanovu tolaik bija plānot iecelt par “Transneft” vadītāju. Un nebūtu mums nekādas daļas par Krievijas grandu likteņiem, ja vien publikācijā nebūtu piesaukts… Vilis Dambiņš. Pēc laikraksta versijas, Sarafanovs 1994. gadā bija “Krosinvestbank” direktoru padomes loceklis, kamēr bankas vadībai bija izvēlēti ļoti interesanti cilvēki – bijušie policisti, bijušie Krievijas Aizsardzības ministrijas funkcionāri un “kāds Vilis Dambiņš”. Zinot, kādas bija Viļa Dambiņa turpmākās gaitas banku sektorā, Krievijas laikraksta publikācija izklausās ticama. Vēl ticamāki un pat loģiski iepriekšminētie un tālākie notikumi šķiet, ja ņem vērā, ka “Latvijas Industriālajā bankā” (“Lainbankā”) 3,5 miljoni dolāru palika tā laika Krievijas ārlietu ministram Andrejam Kozirevam, bet vēl pieci miljoni – “Pašam-Mersedesam” jeb Pāvelam Gračovam, toreizējam Krievijas aizsardzības ministram. “Forbes” tas ir zināms no neoficiāliem, bet drošiem avotiem. Tā vien šķiet, ka tieši “Lainbankas” vadītāju aktivitātes Krievijā ielika pamatus “Krievijas flanga” bankām Latvijā.

Uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Vilis Dambiņš “Lainbankā” nebija viens, bet kopā ar diviem saviem klasesbiedriem (pēc NRA datiem) no Jūrmalas 1. ģimnāzijas – Valtu Vīgantu un Dzintaru Pelcbergu. Dambiņš izcēlās vienmēr – bija gan gudrs, gan glīts no vaiga. Piemēram, 1986. gadā viņš izcīnīja pirmo vietu sporta sacensībās, šaušanā iegūstot 89 punktus un pievelkoties pie stieņa 22 reizes, bet jau pēc diviem gadiem bija skolas Jauno karavīru kluba vadītājs un klases politinformators.

Nav īsti skaidrs, kā Vilis Dambiņš uzreiz pēc skolas beigšanas varēja kļūt par bankas vadītāju un līdzdibinātāju, tomēr kāds bijušais policijas darbinieks, kurš deviņdesmito gadu sākumā šķetināja tieši banku jomu un noguldītāju firmu krīzi, sarunā ar “Forbes” izvirzīja savu versiju: “Es domāju, ka saknes meklējamas Dandzbergu ģimenē un zvejnieku kolhozos, jo tieši Dandzbergs finansēja Rimšēviča mācības ASV un vēlāk palīdzēja viņam nokļūt Latvijas Bankā. Iespējams, arī Dambiņa vecāki saistīti ar kolhoziem.”

Pēc tā laika periodiskajos izdevumos publicētās informācijas redzams, ka Andrejs Dandzbergs strādāja zvejnieku kolhozos “Selga” un Padomju zvejnieks bet vēlāk Godmaņa vadītajā Ministru padomē tika apstiprināts par jūras lietu ministru. 1993. gadā Dandzbergs nodibina apdrošināšanas sabiedrību BTA, kuru līdz ar citām apdrošināšanas kompānijām uzrauga Gvido Romeiko. Dandzbergam kā uzņēmējam bija ļoti laba slava, un šie fakti nesniedz atbildi uz jautājumu, kā Vilis Dambiņš, būdams pavisam jauns, varēja pēkšņi kļūt par bankas vadītāju. Taču, papētot dažādus arhīvus, ieskatu tomēr var gūt.

Vilim Dambiņam bija vectēvs, arī Vilis, kuram savukārt bija četri dēli, un trīs no viņiem patiešām strādāja kolhozā – “Rojupes Silmači”. Tomēr šis kolhozs ar zvejniecību nebija saistīts un nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, turklāt atšķirībā no Dandzberga vadītajiem kolhoziem, kas atradās tuvu Jūrmalai – Lapmežciemā, “Rojupes Silmači” bija krietni tālāk – pie Rojas. Ceturto Dambiņu brāli sauca tāpat kā Latvijas Bankas prezidentu – Ilmārs, un viņš strādāja Slokas celulozes un papīra fabrikā, turklāt, saskaņā ar 1979. gada 3. jūlijā avīzi “Rīgas Balss”,  bijis liels tūrisma speciālists un labprāt organizējis pārgājienus. Vēlāk gan viņa karjera acīmredzot ir sašķobījusies – 1986. gadā viņš savervēts par VDK aģentu. Nav arī ziņu, ka Ilmārs Dambiņš būtu par šo faktu tiesājies. Tomēr tas ļauj domāt, ka Ilmāra dēlam Vilim nokļūt bankā, kur glabājas Krievijas armijas nauda, varētu būt palīdzējuši tēva sakari.

Dambiņš uz “Forbes” jautājumu, kā iepazinies ar ceturto “Lainbankas” baņķieri Arnoldu Laksu un kā viņš vispār uzreiz pēc skolas kļuvis par bankas vadītāju, neatbildēja. Tā nu visi četri līdz pat 1999. gadam darbojās “Latvijas Industriālajā bankā”.

lasiet arī

Nabadzības riskam Latvijā pakļauti 22,9% iedzīvotāju

Aleksandrs Bogatovs speciāli Forbes

Foto Aleksandrs Bogatovs speciāli Forbes

“Lainbanka” bija viena no skandalozākajām finanšu iestādēm Latvijā – protams, ja neskaita “Banku Baltija”. 1995. gada Dambiņu un Vīgantu uz īsu laiku arestēja, jo bankas vadība tika turēta aizdomās par krāpšanu sevišķi lielos apmēros un ignorēja aicinājumus ierasties uz nopratināšanu. Šo notikumu rezultātā daudzi “Lainbankas” klienti izņēma no tās savus līdzekļus, un banka, lai varētu ar viņiem norēķināties, izmantoja tajā ieskaitītos līdzekļus, kas bija paredzēti pensiju izmaksai Krievijas militārajiem pensionāriem. 1995. gadā Krievijas vēstniecība Latvijā iesūdzēja “Lainbanku” Rīgas apgabaltiesā, pieprasot piedzīt 2,9 miljonus latu. Tiesas process beidzās 1998. gada 9. februārī ar mierizlīgumu. Pēc gada “Lainbanka” tika pasludināta par maksātnespējīgu, bet par tās lielāko kreditoru kļuva Krievijas Aizsardzības ministrija. Par sava stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu 1995. gadā Ekonomikas policijā pat tika apsvērta doma rosināt kriminālprocesus pret toreizējo Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši un viņa vietnieku Ilmāru Rimšēviču, taču galu galā “politiski mūs pārliecināja, ka tas ir lieki,” atceras “Forbes” avots no policijas.

Arnolds Laksa “Lainbankā” pavadīja salīdzinoši neilgu laiku, viņam bija interesantākas lietas darāmas – “Krājbankas” privatizācija. Tieši Laksa piesaistīja “Macasyng” Holding, kas tolaik, pēc vairāku avotu datiem, rīkojās Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvinātā Aleksandra Mamuta un miljardiera Romāna Abramoviča interesēs, bet pēdējos gados, kā atklāj Panamas dokumenti, ir cieši saistīts ar Krievijas domes deputātu Aleksandru Babakovu. Ar Babakova interešu apkalpošanu ir saistīts Vilis Dambiņš. Tolaik gan šajā faktā nekā aizdomīga nebija un nebūtu arī tagad, ja vien Krievija nebūtu okupējusi Krimu un sabojājusi attiecības ar ES un ASV. Galu galā Krievija ilgstoši bija viens no stabilākajiem Latvijas ekonomiskajiem partneriem – arī transporta, tranzīta, loģistikas, pārtikas rūpniecības jomā, eksportā.

Pie “Krājbankas” privatizācijas tolaik darbojās Laksa, Dambiņš un Uldis Zorgenfreijs, savukārt pēc bankrotējušās “Lainbankas” pievienošanas “Baltic International Bank” Dambiņa un Laksas līdzgaitnieki nokļuva “Latvijas tirdzniecības bankā”, kas vēlāk tika pārdēvēta par “Expobank” un tā saucas arī šobrīd. “Latvijas tirdzniecības bankā” Dambiņa klasesbiedriem Vīgantam un Pelcbergam pievienojās bijušais Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldes priekšnieks Armands Šteinbergs un kāds Rolands Pētersons, kuram bija kopīgs uzņēmums ar Andreju Ēķi. Pētersons drīz vien pārgāja uz “Paritāti” – uzreiz pēc tam, kad Latvijas Banka paziņoja, ka “Paritātei” nav pietiekams kapitāls un vietējais īpašnieks to pārdod ukraiņu oligarham Igoram Kolomoiskim un “PrivatBank”. Savukārt Vīgants pārcēlās uz “Krājbanku”. Banka no vienām krievu rokām nonāca citās – divtūkstošo gadu vidū to pārpirka Lietuvas “Snoras”, kas jau tolaik piederēja Krievijas baņķierim Vladimiram Antonovam.

Tajā laikā Einars Repše atstāja amatu un viņa vietā stājās ilggadējais vietnieks Ilmārs Rimšēvičs.

Tālākie notikumi banku sektorā tikai vairo Krievijas baņķieru klātbūtni mūsu valstī. “Latvijas tirdzniecības banku” nopērk Krievijas multimiljonārs Andrejs Vdovins. Vēl kāds Krievijas baņķieris, ne mazāk ietekmīgs – Igors Ciplakovs – 2011. gadā nodibina citu banku – “Rigensis”. No pašiem pirmsākumiem šīs bankas padomes priekšsēdētājs ir Šteinbergs, vēlāk amatpersonu sarakstu papildina arī Pētersons. Šteinbergs joprojām ir “Rigensis” padomes priekšsēdētājs. 

Akcionāri mainās, un “Expobank” iegādājas cits Krievijas baņķieris – miljardieris Igors Kims. Tikmēr Vdovins nolūko citu – “Latvijas biznesa banku”, ko vēlāk pārdēvē par “M2M Bank Europe”. Vdovina paziņa Krievijas žurnālam “Forbes” pastāstīja, ka 2017. gadā pēc apsūdzībām Krievijā Latvijas FKTK pati uzstājīgi lūgusi Vdovinu pārdot banku. Investoru grupa par šo banku samaksājusi septiņus miljonus eiro.

Latvijā ir vēl pāris banku ar Krievijas kapitālu – “Norvik” un “Meridian Trade Bank”. Pirmā pieder Grigorijam Guseļņikovam, kurš patlaban tiesājas ar Latvijas valsti un apgalvo, ka Rimšēvičs no viņa izspiedis kukuli, kamēr “Meridian Trade Bank” ilgstoši piederēja Krievijas oligarhiem Borisam un Arkādijam Rotenbergiem – līdz brīdim, kamēr viņi tika iekļauti sankciju sarakstos. Tagad tās būtiskākie īpašnieki ir kāda Nataļja Podgorbunskiha un Mihails Gaņevs – ar banku biznesu nesaistīti cilvēki. Nozarē gan pastāv cita versija, proti, ka bankas patiesie īpašnieki joprojām varētu būt Rotenbergi. “Forbes” ir zināmi vairāki savstarpēji nesaistīti pircēji, kuri centās iegādāties “MTB Bank” un piedāvāja dažādus variantus un summas, taču banku nopirkt nevienam tā arī neizdevās, kaut gan divi dažādi revidenti – KPMG un PWC – jau kopš 2016. gada neslēpj bažas un šaubas par šīs bankas spēju turpināt darbu un iesaka piesaistīt investoru. Toreiz finanšu nozarē bija versija, ka formālie īpašnieki banku nevar pārdot, jo šāda lēmuma pieņemšana nemaz nav viņu kompetencē. Un neskaidru iemeslu dēļ banka tomēr turpina darbu. Iespējams, tādēļ, ka tā ir “sistēmveidojoša”, vienīgi ne Latvijas sistēmas, bet Krievijas. Lielākā daļa Latvijā dzīvojošo pensionāru, kuriem ir Krievijas pensijas, saņem tās tieši “MTB Bank”, turklāt tās filiāle apkalpo Krievijas konsulātu Smilšu ielā.

Sanāk, ka laika posmā kopš neatkarības atgūšanas līdz sankcijām 2014. gadā cauri Latvijas banku sistēmai izgājusi virkne Krievijas oligarhu un uzņēmēju. Ar šādu kontaktu sarakstu un neslēptām interesēm visos līmeņos Rimšēviča ceļojums uz Kamčatku šķiet gandrīz vai loģisks. 

lasiet arī

Pieaug “Tax Free” pirkumu apjoms Latvijas veikalos

Daiļās izkārtnes

Dambiņš un Laksa ar kompāniju, protams, neveido visu Latvijas komercbanku sistēmu. Otra banku grupa ir – sauksim to tā – rietumu bankas. Šeit nav iespējams atrast Krievijas baņķieru pēdas, toties tajās pabijuši teju visi FKTK formālie vadītāji – tie, kuri, iespējams, vēlējušies “pieskarties Rietumu pasaulei”: braukt uz Eiropas Centrālās bankas vai Starptautiskā Valūtas fonda pasākumiem, uzstāties televīzijās, parakstīt papīrus. Tomēr īstenais FKTK vadītājs vienmēr nemainīgi palicis savā vietā – Gvido Romeiko strādā FKTK kopš tās dibināšanas dienas. Par Romeiko sūdzību komercbanku jomā ir daudz. Nav skaidrs, kāpēc dažās bankās viss ir bijis kārtībā vai arī vienkārši nav pamanīts (“Krājbanka”, “Norvik”, “Trasta komercbanka”, arī “ABLV”), bet tad tās pēkšņi tās vienā dienā ņem un aizklapē ciet. Piemēram, “Trasta komercbanka”. Kā liecina FKTK pieejamā informācija, bankai 2015. gadā piemēroti divi brīdinājumi, taču nav bijis neviena naudassoda, bet 2016. gadā banka vienkārši slēgta. “Trasta komercbankas” bijušie akcionāri un pati banka kā struktūra cenšas tiesāties ar Latvijas valsti, un pagaidām nav skaidrs, cik tas varētu izmaksāt gadījumā, ja baņķieriem izdosies pierādīt savu taisnību; tas pats attiecas uz “Norvik”. Tikmēr citas bankas (“Latvijas Pasta banka”, MTB, “PrivatBank”) ilgstoši soda, taču ciet never. Tas rada aizdomas, ka šaubīgas lietas netiek pamanītas tikmēr, kamēr kāds par to maksā. Šādā situācijā Guseļņikova apgalvojums, ka kukuļi no viņa izspiesti, demonstrējot Antonova Latvijas pilsoņa pases kopiju, šķiet visai ticami.

Ir acīm redzams, ka skaista izkārtne FKTK vienmēr ir bijusi cieņā, taču izskatās, ka nekad nav izgājusi ārpus Rimšēviča un Romeiko kontroles. Piemēram, Irēna Krūmane no 1997. līdz 2008. gadam bija amatpersona dažādās bankās un pēc tam kļuva par FKTK vadītāju, kur nostrādāja līdz 2011. gadam. Papildus šiem darbiem 11 gadus Krūmane bija amatpersona – revidente “Starptautisko attiecību izglītības atbalsta fondā”, kuru izveidojis Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča brālēns Sandris Grasis. Kopā ar Krūmani “Zemes bankā” strādāja arī Andris Ruselis (kura dzīvesvietā 1995. gadā veikta kratīšana – vienlaikus ar Dambiņa un Vīganta aizturēšanu) un darbu tajā pameta vienā gadā ar viņu, pārejot strādāt uz Latvijas Banku un uzreiz kļūstot par Rimšēviča vietnieku. Un tā līdz pat 2014. gadam, kad Ruselis sāka strādāt “Norvik” bankas valdē – uzreiz pēc tam, kad to iegādājās Grigorijs Guseļņikovs.

Ar banku sektoru tieši vai netieši saistīti cilvēki izvirza divas versijas. Kāds uzskata, ka Ruselis bija kaut ko nodarījis Rimšēvičam un šī bija laba iespēja tikt no viņa vaļā. Cita versija – Guseļņikovs pats meklējis kādu, kas varētu palīdzēt izveidot labas attiecības ar Latvijas Banku un varu kopumā. Šī versija šķiet ticamāka, jo tieši 2014. gadā Ruselis ziedoja 14 tūkstošus eiro pie varas esošai Zaļo un Zemnieku savienībai. Līdzīgu dāsnuma uzplūdu piedzīvoja vēl uzreiz divi citi “Norvik” bankas valdes locekļi.

Var aplūkot arī Kristapa Zakuļa gadījumu. Kopš deviņdesmito gadu vidus (1995.–2000.) Zakulis strādāja Satversmes aizsardzības birojā, bet pēc tam nonāca “Hansabankā” (Krūmane bija tikko atstājusi amatu šajā bankā) un nostrādāja tur gandrīz desmit gadu, atbildot par drošību. 2012. gadā Zakulis uz nonāca FKTK vadītāja amatā, taču ilgu tajā neaizkavējās un pārgāja uz DNB, kur piedalījās bankas apvienošanā ar “Nordea”. Droši vien FKTK Zakuļa laikā bija viegli sadarboties ar Latvijas Banku, jo tajā ilgstoši strādā viņa brālis Elmārs.

Vēl interesantāk gāja Pēterim Putniņam. Kopš 2000. gada Putniņš strādāja DNB bankā, bet jau pēc gada pārgāja uz “Reģionālo investīciju banku”. Desmit gadus, sākot ar 2002. gadu, viņš ieņēma padomnieka vietu Latvijas Bankā un paralēli bija amatpersona “Ventbunkerā” un “Latvijas kuģniecībā”. Uzreiz pēc tam, 2013. gadā, Putniņš kļuva par FKTK vadītāju un šajā amatā sabija līdz pat 2019. gadam. 

Tagad FKTK vada Santa Purgaile no “Citadele bankas”, kas pieder ASV investoriem. Taču līdz ar skandālu ap Rimšēviču sākās runas par FKTK pievienošanu Latvijas Bankai. Tagad notiek diskusijas par to, kas vadīs Latvijas Banku pēc Rimšēviča pilnvaru termiņa beigām decembrī.  

Pēdējie mohikāņi

Trešo banku grupu gribētos nosaukt par “pēdējiem mohikāņiem” – tās ir dažas atlikušās vietējās bankas. Tāda kādreiz bija ABLV un “Trasta komercbanka”, bet šobrīd vēl palikusi “Latvijas Pasta banka”, “Baltic International Bank”, “BlueOrange Bank”, “Rietumu banka...” un nu arī “Signet”. Tās visas cīnās par vietu zem saules. Par “Latvijas Pasta banku” būtu atsevišķs stāsts – pēdējo trīs gadu laikā tā sodīta ar 2,5 miljoniem eiro. “Baltic International Bank” piedzīvojusi kratīšanu ar specvienības “Omega” piedalīšanos un trīs gadu laikā sodīta ar 1,1 miljonu eiro sodanaudu. “BlueOrange Bank” pēdējo divu gadu laikā sodīta ar teju 1,5 miljoniem eiro. “Rietumu bankai” Francijā draud 80 miljonu eiro sods. Taču visas šīs bankas vieno viens fakts – to amatpersonu vidū nekad nav bijuši Rimšēvičam un Romeiko pietuvināti cilvēki. Cerams, ka tām tik un tā izdosies izdzīvot.

Ne Latvijas Bankas prezidenta advokāts Saulvedis Vārpiņš, ne Satversmes aizsardzības birojs līdz šā raksta nodošanai uz druku uz “Forbes” jautājumiem neatbildēja.

lasiet arī

Lielāko papildu finansējumu nākamgad prasa Veselības ministrija

 Smalkās detaļas

Šķiet, fotogrāfiju, kas “Associated Press” tika nopludināta pirms gada, nav analizējis tikai vislielākais sliņķis. Bijušas versijas par montāžu un par “tūrisma braucienu”, bet galu galā fotogrāfijā blakus Ilmāram Rimšēvičam atpazīts arī Dmitrijs Piļščikovs – ar ieroču izstrādi saistītā Informācijas tehnoloģiju pētniecības institūta vadītājs. Taču nepamanīts palika cits fakts – foto uzņemšanas brīdī Piļščikova priekšnieks bija sens Krievijas prezidenta Vladimira Putina draugs Sergejs Čemezovs. Savulaik Čemezovs vadīja gan “Aeroflot”, gan kompāniju “Uralkali”, kuras pārstāvniecība Latvijā cita starpā jau trīs gadus pēc kārtas ir mūsu valsts lielākais uzņēmums pēc apgrozījuma. Savukārt Čemezova otrajai sievai Jekaterinai Ignatovai-Čemezovai saskaņā ar Panamas dokumentos atrodamo informāciju piederējis 5,1 % gāzes kompānijas “ITERA” akciju. Kā zināms, viens no Latvijas ITERA īpašniekiem ir Juris Savickis, kura vārds figurē gan “VEF bankā”, gan “Krājbankā” un, protams, “Lainbankā”.

Rakstā minētās personas

Vilis Dambiņš – viens no “Lainbankas” dibinātājiem. 1995. gada februārī uz laiku arestēts, jo tika turēts aizdomās par krāpšanu sevišķi lielos apmēros un ignorēja aicinājumus ierasties uz nopratināšanu. No nepatikšanām viņam vienmēr izdodevies izvairīties. 2002. gadā bijušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše kļuva par Ministru prezidentu, un viens no viņa pirmajiem rīkojumiem bija iecelt Vili Dambiņu Latvijas attīstības aģentūras padomes locekļa amatā.

Arnolds Laksa – baņķieris, viens no “Lainbankas” dibinātājiem, vēlāk kūrējis “Latvijas Krājbankas” privatizāciju, bijis šīs bankas prezidents. Ievēlēts 8. Saeimā no Latvijas Pirmās partijas, kur visus pārsteidzis un pretēji ekspektācijām par Finanšu komisiju darbojies Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kļūstot par šīs komisijas priekšsēdētāju, kas automātiski nozīmēja arī kļūt par Valsts prezidenta vadītās Nacionālās drošības padomes locekli. Nav brīnums, ja atceramies, ka Krievijas aizsardzības ministram “Lainbankā” iestrēguši pieci miljoni dolāru.

Uldis Zorgenfreijs – kopā ar Arnoldu Laksu izveidojis uzņēmumu “Spilve Development”, neilgu laiku strādājis “Latvijas Krājbankā”, vienu gadu darbojies “ITERA Latvija” padomē.

Irēna Krūmane – karjeru sākusi “Zemes bankā”, kur deviņdesmito gadu beigās viņai uz neilgu laiku pievienojās Latvijas Bankas darbinieks Andris Ruselis. Bijusi amatpersona arī “Baltijas Tranzītu bankā”, “Hansabankā” un 11 gadus kā revidente ar paraksta tiesībām – Rimšēviča brālēna Sandra Graša dibinātajā “Starptautisko attiecību izglītības atbalsta fondā”. Trīs gadus vadīja FKTK, kopš 2012. gada strādā Latvijas Bankā.

Armands Šteinbergs – deviņdesmito gadu sākumā kopā ar Rimšēviču strādājis Latvijas Bankā par Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāju, 2000. gadā īsu brīdi bijis “Rīgas komercbankas” pilnvarnieks, vēlāk – “Expobank” un “Rigensis” amatpersona, tagad “Dinamo Rīga” padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Andrejs Vdovins – Krievijas baņķieris, bijušais “premium” segmenta pārtikas produktu tīkla “Azbuka vkusa” īpašnieks, kā arī M2M Bank īpašnieks. Lai izpirktu biznesa partnera daļas bankā, divtūkstošo gadu beigās aizņēmās naudu no Romāna Abramoviča, ieķīlājot “Azbuka vkusa” daļas. Sankciju dēļ veikalu tīkla biznesa modelis sāka jukt, un naudu Vdovins atdot nevarēja, pazaudējot savas daļas. 2016. gadā Krievijas centrālā banka atņēma bankas licenci Vdovina “Āzijas-Klusā okeāna bankai”, apsūdzot viņu krāpšanā un 13 miljonu dolāru nozagšanā, kā arī finanšu piramīdas izveidošanā. 2017. gadā Vdovins Krieviju pameta, bet 2018. gadā tiesa Krievijā viņu neklātienē “arestēja”. Vdovins apsūdzībām nepiekrīt.

Igors Ciplakovs – Krievijas baņķieris, viens no finanšu grupas “Otkritie” līdzīpašniekiem. Šīs struktūras akcionāri ir arī “Lukoil” īpašnieki Vagits Aļekperovs un Leonīds Feduns, VTB un rakstā minētais Aleksandrs Mamuts, kurš iepriekš bija “Latvijas Krājbankas” līdzīpašnieks.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem