USD 0.90 btc 6655.25
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.90 btc 6655.25
ForbesLife 03. Decembris

Par mākslas kolekciju vērtību un likteni

Aigars Grīnbergs

Izsoļu nama "ArtEmbassy" īpašnieks, speciāli Forbes Latvija

Ilggadējais izsoļu nama “Christie's” Krievijas filiāles vadītājs Aleksis Tīzenhauzens (kurš, starp citu, cēlies no senas baltvāciešu dzimtas) kādā intervijā paudis, ka viņa darbs ir meklēt un atklāt sen aizmirstas mākslas darbu kolekcijas.

Lai gan mūsu uzņēmums nav “Christie’s”, arī es jau vairākus gadus nodarbojos ar mākslas darbu tirdzniecību Latvijā un ārzemēs. Šo gadu laikā esmu vadījis desmitiem izsoļu, pārdevis simtiem gleznu un mākslas priekšmetu un pilnīgi piekrītu kāda kolēģa viedoklim, proti, ka lielāko prieku un iespaidus var gūt, tieši strādājot ar interesantu un vērtīgu kolekciju, kuras veidošanā ir ieguldīts ne mazums laika, mīlestības un aizrautības. Šādas kolekcijas ir īstu mākslas cienītāju un pazinēju pūliņu rezultāts.

Šajā rakstā atturēšos apspriest tādas tēmas kā mākslas darbu iegādāšanās kā ieguldījuma forma un tā saucamo “artbenkingu”, jo tie ir sarežģīti jēdzieni, kuriem jāpievēršas  atsevišķi. Runājot par lēni augošām kolekcijām – katrā no tām parasti saskatāmas sevišķas, personīgas īpašības, kas atspoguļo tās veidotāju un darbu laikmetu, raksturu un gaumi, un, protams, arī finansiālās iespējas. Bieži vien šo kolekciju veidotāji ir neparasti cilvēki, arī ievērojamas un dažkārt pat vēsturiskas personas, un tas savukārt piešķir krājuma darbiem vēl lielāku cēlumu un pozitīvi ietekmē to cenu.

Savukārt šo kolekciju tālākais liktenis ir visnotaļ neparedzams. Dažām uzsmaida laime – tās turpina pastāvēt vēl ilgus gadus pilnā sastāvā. Kā piemēru var minēt unikālo Rostropoviča un Višņevskas kolekciju, kuru veido 450 mākslas priekšmetu 26–40 miljonu dolāru vērtībā. Kolekcija tika veidota 30 gadus, līdz to “Sotheby's” rīkotā izsolē nopirka Krievijas miljardieris Ališers Usmanovs. Tagad kolekciju var aplūkot Konstantinovas pils telpās Streļņā netālu no Sanktpēterburgas. Tomēr biežāk gadās tā, ka pēc īpašnieka aiziešanas aizsaulē vai citu iemeslu dēļ kolekcija tiek sadalīta vairākās daļās, kas nonāk mākslas darbu tirgū un tur atrod savus jaunos īpašniekus.

Pirms kāda laika man un maniem kolēģiem bija iespēja strādāt ar unikālu mākslas priekšmetu kolekciju, kuru izveidojis Jānis Grīnbergs (1878–1949), dižā latviešu tēlnieka Teodora Zaļkalna (Grīnberga) brālis. Būdams jaunākais no trim Grīnbergu brāļiem, Jānis nolēma kļūt par uzņēmēju un šajā jomā sasniedza visnotaļ ievērojamus panākumus. Daudz laba viņš paveicis arī dzimtā Siguldas novada attīstībā un uzlabošanā, nežēlojot tam ievērojamus personīgos līdzekļus. Jānis uzticīgi atbalstīja savu brāli tēlnieku, tostarp izbūvējot viņam darbnīcu Biķernieku ielā.

Mākslinieciskais burziņš Jānim Grīnbergam bija interesants un sirdij tuvs temats. Ir saglabājušās fotogrāfijas no 20. gs. pirmās desmitgades, kurās viņš redzams tādu kultūras pārstāvju sabiedrībā kā Alfrēds Kalniņš, Pāvuls Jurjāns, Jūlijs Madernieks, Emīls Dārziņš... Tā ir vien neliela daļa no Grīnbergu nama pastāvīgajiem viesiem

Nav skaidri zināms, kad tieši tika uzsākta Jāņa Grīnberga kolekcija, taču tajā iekļautos darbus nepārprotami radījuši ne vien latviešu, bet arī krievu mākslinieki, piemēram, Kuzma Petrovs-Vodkins, kurš vienlaikus ar Teodoru Zaļkalnu pasniedza Petrogradas Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā laikā no 1917. līdz 1918. gadam. Līdz ar to var pieņemt, ka kolekcija pletās plašumā jau Krievijas revolūcijas gados, un šajā ziņā Jānim ieteikumus un atbalstu sniedza arī viņa vecākais brālis Teodors. 

Kā uzskata speciālisti, ar kuriem mēs konsultējamies, kolekcijas priekšmetu lauvas tiesa iegūta starpkaru periodā. Grīnbergs tos ieguva tieši no autoriem viņu darbnīcās vai izstādēs. Ar padomu viņam palīdzēja ne tikai brālis, bet arī citi augstākās raudzes mākslinieki, ieskaitot toreizējo Mākslas akadēmijas rektoru un Latvijas mākslinieciskās skolas pirmtēvu Vilhelmu Purvīti. Tieši pēc viņa ieteikuma 1939. gadā Jāņa Valtera (1869–1932) piemiņas izstādē Grīnbergs savā īpašumā ieguva brīnišķīgo impresionisma gleznu “Dāma ar saulessargu”.

Jānis Valters. Dāma ar saulessargu 20. gs. sākums Audekls, eļļa. 52x50 cm. Mugurpusē zīmogs "Valtera 1939. g. izstāde Nr 42"

Turpmākais kolekcijas liktenis bija rūgtāks. 1944. gadā Jānis Grīnbergs kopā ar sievu Antoņinu pārcēlās uz Vāciju, pamanoties līdzi aizvest arī gleznas. Jānis nomira dažus gadus pēc kara beigām, bet Antoņina drīz vien izgāja pie jauna vīra, kurš Vācijā bija ieradies no Čehoslovākijas. Viņi pārcēlās uz Ameriku, un tur arī Grīnberga kolekcijas gleznas pavadīja gandrīz visu 20. gs. otro pusi, iekams atkal šķērsoja okeānu un atgriezās dzimtenē, kur tās, iespējams, neviens vairs negaidīja.

Esmu pārliecināts, ka šo gleznu parādīšanās Latvijas mākslas darbu tirgū to krietni vien saviļņos un kļūs par košu, nebijušu sensāciju. Pats par sevi saprotams, ka Jāņa Grīnberga pēcteči – pašreizējie kolekcijas īpašnieki – šādā veidā piepilda savus personīgos nodomus, taču tie nav pretrunā nedz ar latviešu kolekcionāru, nedz valsts muzeju interesēm, jo Grīnberga kolekcijas gleznas drīzumā būs iespējams iegādāties izsolē.

Pirmajā izsoles posmā būs redzamas sešas gleznas. Neskaitot “Dāmu ar saulessargu” būs vēl viens apburošs Jāņa Valtera darbs – “Peldētāji zēni”, kurā nenoliedzami jaušamas jūgendstila vēsmas. Redzēsim arī divas lieliskas, pat priekšzīmīgas Leo Svempa gleznotas klusās dabas. To visu papildina Konrāda Ubāna otas uzburta, 1925. gadā gleznota ekspresionisma stila ainava. Un visbeidzot no aizmirstības ēnas iznirs viena no kolekcijas neapstrīdamajām pērlēm – leģendārā latviešu modernista, krievu avangarda pirmsākumus pieredzējušā Voldemāra Matveja (1877–1914) glezna, kurai, atzīšos, līdzīgas tirgū redzējis vēl neesmu. Šie šedevri publikas skatam tiks atklāti jau tuvākajā izsolē “Rietumu bankas” telpās novembra beigās.

Leo Svemps. Klusā daba ar ziediem 20. gs. 30. g. Audekls, eļļa. 101x82 cm.

Jau iepriekš lūdzu man piedot ārkārtīgo emocionalitāti, stāstot par Jāņa Grīnberga kolekciju. Caur mani šādos brīžos runā ne vien mākslas darbu tirgotājs, bet arī apbrīnotājs, kuram gribētos, lai šo kolekciju arī mūsu laikmetā piemeklē laimīgs liktenis un lai tā kalpotu par iedvesmu mūsu pašreizējiem mākslas kolekcionāriem.

Noslēgumā parunāsim arī par skaitļiem. Pēdējo desmit gadu laikā cenas Latvijas mākslas darbu tirgū ir mazliet atkāpušās no 2006.–2007. gadā sasniegtā augstākā punkta. Vislielākā mūsu izsolēs sasniegtā cena pēdējos gados ir 100 000 eiro (neskaitot komisijas maksu). Latvijā rīkotajās izsolēs sasniegtā absolūtā rekordcena, ja nemaldos, bija par 15–20 % augstāka, taču tas ir salīdzinoši sens notikums.

Ievērojamāko izsoles priekšmetu cenas pieaugums var pārsniegt pat 1000 %, ja tas uzskatāms par vērtīgu kolekcijas papildinājumu. Vispieprasītākie Latvijas tirgū šobrīd ir nacionālā avangarda un modernisma darbi, kas tapuši laikā no 1910. līdz 1920. gadam, darbnīcā “Baltars” apgleznotais porcelāns un darbi, kurus radījuši tādi latviešu mākslinieciskās akadēmikas pārstāvji kā Feders, Hūns un Purvītis.

Runājot par ieguldījumu mākslā kā izdevīgu investīciju – šajā ziņā es cenšos izvairīties no tiešas atbildes. Vienīgais, ko allaž uzsveru, – pēc “Sotheby's” aprēķiniem, slavenās 20. gs. sākumā veidotās Ivana Morozova mākslas kolekcijas vērtība 2012. gadā sasniedza piecus miljardus dolāru. Zināms arī, ka viņš savulaik gleznu iegādei iztērējis 1 410 665 franku. Vēl jo vairāk – vēsture mums saglabājusi arī dižā mākslas dīlera Ambruāza Volāra vārdus: “Krievs neies kaulēties...”

Piesakies iknedēļas jaunumiem