USD 0.88 btc 8212.19
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.88 btc 8212.19
Nauda 19. Jūnijs

2,5 triljonu dolāru parādu jūgā

Forbes

Latvijas Izdevums

Uzplaukuma gados pirms pandēmijas Federālā rezervju sistēma mudināja S&P 500 milžus aizņemties; parādi skaitāmi triljonos dolāru. Tagad centrālā banka tos atbalsta, lai izvairītos no ekonomiskas katastrofas. Kas padarījis S&P 500 milžus, ieskaitot boeing un AT&T, par augsta riska uzņēmumiem? 

Kad izpilddirektors Dougs Pārkers 2013. gada decembrī ieņēma pilota vietu American Airlines lidmašīnā, šķita, ka priekšā ir skaidras debesis. Viņa uzņēmums U.S. Airways beidzot bija ieguvis galveno partneri, piekrītot apvienoties ar bankrotējušo American. Jaunā kompānija iznāktu uz skatuves kā valsts lielākā lidsabiedrība ar pieticīgiem parādiem, ar kuru, neskaitot globālos konkurentus, sacenšas vairs tikai trīs vietējie pārvadātāji.

Finanšu krīze jau bija tāla pagātnē, ekonomika plauka, un šķita, ka ceļošanas jomā sākas jauns zelta laikmets. Tādi pārvadātāji kā American bija apguvuši dinamiskās cenu noteikšanas mācību, un tagad gandrīz visas sēdvietas ikvienā reisā bija aizpildītas, palielinot ieņēmumus un efektivitāti. Ar “jaunā American” parādīšanos 2014. gada sākumā Pārkers ļoti vēlējās iepriecināt Volstrītu. “Es garantēju, ka viss, ko mēs darām, ir vērsts uz vērtības palielināšanu mūsu akcionāriem,” viņš solīja investoriem.

Nākamo sešu gadu laikā Pārkers aizņēmās ļoti daudz, izmantojot kapitāla tirgus ne mazāk kā 18 reižu, lai parādos piesaistītu 25 miljardus dolāru. Cita starpā naudu viņš izmantoja jaunu lidmašīnu iegādei un American pensiju saistību dzēšanai. No 2014. līdz 2019. gadam dažādas pasažieru nodevas – par papildu bagāžu, lielāku vietu kājām, uzkodām lidojuma laikā, dzērieniem un daudz ko citu – kopīgajā peļņā ļāva sasniegt 17,5 miljardus dolāru. Turot savu solījumu, Pārkers 2014. gadā paziņoja par regulārām dividendēm – pirmo reizi 34 gadu laikā – un sāka atpirkt aviosabiedrības akcijas par miljardiem dolāru. 

“Ja uzņēmumam pieder vairāk naudas nekā nepieciešams, tā nav mūsu akcionāru kapitāla pareiza izmantošana,” viņš argumentēja. Tā bija gluži kā jauka mūzika hedžfondu investoru ausīm, kamēr tie pirka American akcijas; pat Vorens Bafets iegādājās daļu uzņēmuma. Kad kompānija izvairījās no bankrota, tās akciju cena gandrīz momentā pieauga, Pārkera pirmā darba gada laikā faktiski dubultojoties. Par izcilo vadību Pārkers tika apbalvots ar ikgadējo kompensāciju, kas pārsniedza desmit miljonus dolāru.

Tagad pārcelsimies uz 2020. gada aprīli. Infekcija, kas pazīstama kā SARS-CoV-2 vai Covid-19, ir nolīdzinājusi ceļojumu nozari līdz ar zemi. American Airlines ir palicis bez naudas – daļēji arī Pārkera izšķērdīgo tēriņu dēļ. Tagad ASV valdība ir piekritusi tai novirzīt 5,8 miljardus dolāru grantu un zemu likmju aizdevumu veidā. Tas ir lielākais maksājums jebkurai aviokompānijai valdības realizētajā 25 miljardu dolāru vērtajā industrijas glābšanas pasākumu kopumā. Daudzi investori ir pārdevuši savas akcijas, arī Berkshire Hathaway. American akciju vērtība tagad ir viena trešdaļa no tiem 12 miljardiem dolāru, ko Pārkers iztērēja tikai atpirkšanai vien.

Neraugoties uz neseno uzplaukuma periodu, American bilance ir apkaunojoša. Pēdējo sešu gadu laikā Pārkers pievienojis vairāk nekā septiņus miljardus dolāru parādsaistībās, un šodien kompānijas neto parādsaistību attiecība pret ieņēmumiem ir 45 % – aptuveni divas reizes vairāk, nekā bija 2014. gada beigās. American apgalvo, ka plāno atmaksāt parādus “agresīvi”, tiklīdz bizness atgriezīsies normālā stāvoklī.

Tomēr parādu sloga nomocītais American Airlines nav nekāds izņēmums valsts lielāko korporāciju vidū. Tā finansiālā “vingrošana”, iespējams, būtu kalpojusi kā stratēģija apspriežu zālēs visā valstī. Gadu no gada, kamēr Federālā rezervju sistēma (FRS) iepludināja naudu ekonomikā, daži lielākie ASV uzņēmumi – Coca-Cola, McDonald’s, AT&T, IBM, General Motors, Merck, FedEx, 3M un Exxon – ir aizņēmušies daudz līdzekļu ar maziem procentiem. Lielākā daļa aizņēmās vairāk, nekā tiem bija nepieciešams, bieži vien atdodot naudu akcionāriem atpirkšanas un dividenžu veidā. Arī tie izbaudīja iegādes priekus. Šāda rīcība paaugstināja S&P 500 indeksu arvien augstāk – vidēji par 13,5 % gadā laika posmā no 2010. līdz 2019. gadam. Līdz ar to vadītāji saņēma aizvien bagātīgāku atalgojumu. Pēdējais piliens bija valsts prezidenta Donalda Trampa nodokļu samazinājums 2017. gadā, kas šim korporatīvo parādu balonam pievienoja vēl vairāk hēlija.  

Saskaņā ar Forbes pētījumu, kurā tika analizēti 455 S&P 500 indeksa uzņēmumi, izņemot bankas un bagātos tehnoloģiju gigantus, piemēram, Apple, Amazon, Google un Microsoft, tie pēdējo desmit gadu laikā gandrīz trīskāršojuši savas parādsaistības, pievienojot bilancēm aptuveni 2,5 triljonus dolāru aizņēmumos. Analīze rāda, ka par katru ieņēmumu pieauguma dolāru pēdējā desmitgadē uzņēmumi pievienojuši gandrīz dolāra lielu parādu. Lielākā daļa S&P 500 uzņēmumu ienāca cenu paaugstināšanas tirgū ar tikai 20 centu parādu uz gada ienākumu dolāru; tagad tie ir 38 centi. Bet, tā kā koronavīrusa pandēmija kropļo tirdzniecību visā pasaulē, Amerikas korporācijas saskaras ar drūmu realitāti – ieņēmumi ir izkūpējuši gaisā, taču graujošais parāds nekur nav pazudis.

Pirms gada FRS vadītājs Džeroms Pauels izsludināja trauksmi, bet arvien skaļākajā akciju tirgus murdoņā viņa balsi tik tikko varēja saklausīt. “Ne tikai parāda apjoms ir liels,” sacīja Pauels pagājušā gada maijā, “bet arī nesenā izaugsme bija koncentrēta uz riskantākajām parādu formām... Starp ieguldījumu līmeņa obligācijām gandrīz rekordliela daļa ir zemākajā reitingā; šī parādība kas pazīstama kā triple-B cliff .” Pauels atsaucās uz faktu, ka liela daļa uzņēmumu obligāciju atradās bīstami tuvu augsta riska pakāpei. “Investoriem, finanšu iestādēm un regulatoriem jākoncentrējas uz šo risku jau šodien, kamēr laiki ir labi.”

Nu Pauels ir pārtraucis sludināt. Saskaroties ar biedējošām izredzēm saistībā ar korporatīvās maksātnespējas risku, FRS 23. martā paziņoja par kredītlīniju, kas paredzēta korporatīvo obligāciju tirgus atbalstam. Divas nedēļas vēlāk centrālā banka apstulbināja Volstrītu, sakot, ka tā dosies atvērtajā tirgū, lai nopirktu dažas augsta riska obligācijas, kā arī akcijas augsta ienesīguma obligācijas ETF.

Vārdu sakot, FRS tagad ir atvēlējusi 750 miljardus dolāru – un 75 miljardi no tiem tiek ņemti no nodokļu maksātāju maciņiem –, lai palīdzētu lielajiem uzņēmumiem pārdzīvot pandēmiju. Tā ir daļa no 2,3 triljonu dolāru vērtā glābšanas pasākumu kopuma.

“Mums ir pēdējās cerības pircējs un aizdevējs, kas mīkstina kritiena sāpes, bet pārņem brīvā tirgus lomu,” 14. aprīļa paziņojumā sacīja Oaktree Capital līdzdibinātājs miljardieris Hovards Markss. “Kad cilvēkiem rodas sajūta, ka valdība viņus pasargās no viņu darbības nepatīkamajām finansiālajām sekām, to sauc par morālo risku. Cilvēki un iestādes ir pasargātas no sāpēm, taču tiek gūtas sliktas mācības.”

Mācība bezatbildīgajiem korporatīvo aizdevumu ņēmējiem ir skaidra – nodokļu maksātāji var iet ellē, federālā spunde ir atrauta vaļā. Tikai pēdējos divos mēnešos vien, kā norāda Refinitiv, ne mazāk kā 392 uzņēmumi ir emitējuši obligācijas un parādzīmes 617 miljardu dolāru vērtībā, ieskaitot rekorddaudz BBB emisiju, uzņemoties vēl lielāku parādu, ko, iespējams, nespēs atmaksāt. Berkshire Hathaway ikgadējā akcionāru sapulcē 2. maijā Vorens Bafets teica: “Ikvienam no tiem cilvēkiem, kas marta beigās un aprīlī emitēja obligācijas, būtu jānosūta FRS pateicības vēstule.”

Amerikas galvenie korporatīvie pilsoņi – uzņēmumi, kas atrodami gandrīz katrā pensiju kontā, – nenonāca parādos tikai paši saviem spēkiem vien. Tas prasīja zināmu pamudinājumu, galvenokārt no Volstrītas izveicīgākajiem darboņiem. Piemēram, McDonald’s, kas pazīstams ar restorāniem gandrīz katrā ASV pilsētā un tā ikoniskajām zelta arkām, piedāvājot miljardiem ļautiņu ātru un budžetam draudzīgu ēdienu.

Viss sākās pirms 2008. gada krīzes, kad miljardieris un investors Bils Akmans sāka aģitēt Čikāgas burgeru milzi, lai tas lielāko daļu savu 9000 uzņēmumam piederošo veikalu nodod neatkarīgiem operatoriem, lai atpirktu akcijas par 12,6 miljardiem dolāru. McDonald’s veiksmīgi atvairīja šo hedžfondu aktīvistu, bet atveseļošanās laikā tā izaugsme apstājās.

Kopš 2014. gada McDonald’s izpilddirektors Dons Tompsons sāka piesaistīt līdzekļus, lai finansētu akciju atpirkšanu. Gadu vēlāk viņa pēctecis Stīvs Īsterbruks pastiprināja stratēģiju, pārdodot uzņēmuma restorānus franšīzes ņēmējiem, kā bija vēlējies Akmans. Tagad 93 % no 38 695 McDonald’s ēstuvju visā pasaulē pārvalda mazie uzņēmēji, kas sedz uzturēšanas izmaksas un maksā mātesuzņēmumam īri un honorārus par privilēģiju darboties tā ēkās, izmantot tā aprīkojumu un pārdot tā ēdienu.

Jaunais un uzlabotais “aktīvos vieglais” McDonald’s vairs nepārvalda apgrūtinošos aktīvus; tā vietā tas saņem šos maksājumus un sēž uz desmitu miljardu dolāru parādiem. No 2014. līdz 2019. gada beigām McDonald’s emitēja obligācijas un parādzīmes par aptuveni 21 miljardu dolāru. Tas arī atpirka akcijas par vairāk nekā 35 miljardiem dolāru un dividendēs izmaksāja 19 miljardus, atdodot akcionāriem vairāk nekā 50 miljardus dolāru, kas ievērojami pārsniedza uzņēmuma peļņu (31 miljards) šajā periodā.

Volstrītai nebija iebildumu. McDonald’s kļuva par hedžfondu mīluli, tā kapitāls Īsterbruka pilnvaru laikā, no 2015. līdz 2019. gadam, vairāk nekā dubultojās. Viņa atlīdzība piecu gadu laikā bija 78 miljoni dolāru dāsnās atalgojuma paketēs.

Tomēr McDonald's bilancei pievienotais risks ir bijis dramatisks. 2010. gadā uzņēmumam bija tikai 38 centu parādsaistības uz vienu ieņēmumu dolāru, taču līdz brīdim, kad Īsterbruks 2019. gada beigās pēc ziņām par mīlas dēku darbavietā tika atlaists, tā parādsaistības bija 1,58 dolāri uz vienu ieņēmumu dolāru.

Tagad uzņēmuma parādsaistības ir 33 miljardi dolāru – gandrīz piecas reizes vairāk nekā pirms finanšu krīzes. Tā obligācijas tiek vērtētas ar BBB pakāpi – tikai divas pakāpes virs nevēlamā līmeņa; tik zemu tās ir kritušas, salīdzinot ar A reitingu 2015. gadā.

Tā kā pandēmijas laikā vairums restorānu bija gandrīz tukši, McDonald's akcijas sākotnēji nokritās par gandrīz 40 procentiem. Pateicoties FRS intervencei, uzņēmuma parāds, kas sākumā samazinājās līdz 78 centiem uz dolāru, atkopās līdz ar akcijām, jo tas ātri piesaistīja papildu 3,5 miljardus dolāru. McDonald’s cenšas iegalvot, ka tas krīzes situāciju uzsāka ar spēcīgu bilanci un vispārēji labu finansiālo stāvokli. Nesen McDonald’s apturēja savu akciju atpirkšanu.

Tomēr satriecošā patiesība ir tāda, ka burgeru giganta piesaistītie līdzekļi ir gana pieticīgi salīdzinājumā ar vienu no tā galvenajiem konkurentiem Yum Brands, kas ir Pizza Hut, Taco Bell un KFC 5,6 miljardu dolāru (ieņēmumos) īpašnieks. Kad 2015. gadā Gregs Krīds pārņēma vadību, arī aktīvie hedžfondu pārvaldnieki Kīts Meisters no Corvex Management un Daniels Lēbs no Third Point ieņēma augstus amatus. Līdz tā gada oktobrim Meisters bija Yum direktoru padomē. Dažas dienas pēc viņa iecelšanas amatā uzņēmums paziņoja, ka ir apņēmies “atdot akcionāriem ievērojamu kapitālu” un likvidēt Yum Ķīnas nodaļu, kas nodrošināja 39 % no tā peļņas.

Nākamā gada laikā Krīds aizņēmās 5,2 miljardus dolāru, lai finansētu akciju atpirkšanu un dividendes 7,2 miljardu dolāru apmērā. Yum atteicās no apmēram 31 % savu parasto akciju un, kā jau tika gaidīts, līdz 2019. gada beigām tā akciju cena dubultojās, sasniedzot vairāk nekā 100 dolāru. Akcionāri bija sajūsmā, bet Yum finansiālā stabilitāte bija nopietni apdraudēta. 2014. gadā Yum parādsaistības bija tikai 2,8 miljardi dolāru – 42 % no ieņēmumiem. Līdz 2020. gadam šis skaitlis ir pieaudzis līdz desmit miljardiem dolāru jeb 178 % no ieņēmumiem. Ieejot koronavīrusa ekonomikā, Yum bija bezcerīgs gadījums, taču, pateicoties FRS un 600 miljonu dolāru obligāciju emisijai aprīlī, uzņēmums izdzīvos.

Yum vadība smīkņā par domu, ka FRS ir jebkādā veidā palīdzējusi. “Mēs nezinām par Federālo rezervju intervenci nedz augsta ienesīguma biržā, nedz mūsu spējā emitēt 600 miljonus augsta ienesīguma obligācijās.”

Līdzīgi kā McDonald’s, arī Yum pārdeva daudzus uzņēmumam piederošos veikalus neatkarīgiem franšīzes ņēmējiem. Bez piekļuves kapitāla tirgiem un FRS dāsnuma viņu nākotne neizskatās īpaši droša. Dažiem franšīzes īpašniekiem Yum piešķir 60 dienu pagarinājumu maksājumiem. Deivids Gibss, kurš janvārī nomainīja Krīdu izpilddirektora amatā, aprīļa beigās izteicās, ka vajadzības gadījumā pārņems franšīzes un tās pārdos.

Protams, daži apgalvo, ka tādu biržā tirgotu uzņēmumu kā McDonald’s un Yum izpirkumi, izmantojot aizņemtus līdzekļus, faktiski bija gana prātīgi, ņemot vērā Federālo rezervju gadu desmitiem ilgi īstenoto pieeju monetārajai politikai kā “vieglajai naudai”. “Kā korporatīvo finanšu jautājums tas bija gandrīz bezatbildīgi – pārmērīgi finansēt ar kapitālu, ņemot vērā, ka parāds bija neticami lēts,” saka Arena Investors pārstāvis Dens Zvirns.

Saskaņā ar FRS datiem nefinanšu biznesa parāds 2019. gada beigās bija desmit triljoni ASV dolāru; no desmitgades sākuma tas pieaudzis par 64 procentiem. “Katrs penijs no FRS kvantitatīvās atvieglošanas vienādā mērā sakrita ar korporatīvo parādu, kas tika izmantots akciju atpirkšanā; tas galu galā noveda S&P 500 akciju apjomu līdz zemākajam līmenim divu gadu desmitu laikā,” saka ekonomists Deivids Rozenbergs. “Šis bija vēsturisku apmēru parāda burbulis... Tajā pašā laikā neizskatījās, ka tas kādu uztrauc, kamēr vien pārpilnības upe turpināja plūst.”  

Tomēr, ja tiktu piešķirta balva par korporatīvo pārgalvību, tikai daži varētu sacensties ar vareno Boeing – pasaules lielāko lidmašīnu un militārās tehnikas ražotāju un valsts lielāko eksportētāju. Kādreiz lepojies ar teicamu rūpniecisko izdomu, nu Boeing ir ļāvies finanšu inženierijas vilinājumam. 

Čikāgā bāzētais uzņēmums 2013. gadā nolēma, ka ir jēga gandrīz katru peļņas centu novirzīt saviem akcionāriem. Tie bija 64 miljardi dolāru – 43 miljardus vērti atpirkumi un 21 miljards dividendēs –, nedaudz ietaupot Denisa Muilenburga vadībā, lai mazinātu gaidāmos apdraudējumus nozarei, piemēram, ražošanas grūtības, darba strīdus un lejupslīdes.

Pēc tam, kad piecu mēnešu laikā divas 737 MAX lidmašīnas avarēja un ASV Federālā aviācijas administrācija 2019. gadā aizliedza izmantot šā modeļa lidaparātus, tika atklāta Boeing agresīvā finanšu politika un uzņēmums bija spiests vērsties pie parādu tirgiem pēc skaidras naudas – ārkārtas gadījumam. Uzņēmums, kuram 2016. gadā būtībā nebija parādu, 2019. gadu pabeidza ar 18 miljardu dolāru parādsaistībām. Šā gada martā Boeing pilnībā izmantoja 13,8 miljardu dolāru kredītlīniju, lai cīnītos ar gaisa transporta apstāšanos, un Standard & Poor’s pazemināja kompānijas kredītreitingu līdz zemākajai pakāpei.

Boeing centās iegūt palīdzību, sākotnēji prasot valdībai 60 miljardus dolāru aviācijas rūpniecībai. Taču aprīļa beigās finanšu direktors Gregs Smits investoriem paziņoja, ka Aizsardzības departaments veic pasākumus, lai palielinātu uzņēmuma likviditāti, un ka Koronavīrusa palīdzības, atvieglojumu un ekonomiskās drošības likums (Coronavirus Aid, Relief and Economic Security; CARES) ir palīdzējis atlikt dažus nodokļu maksājumus. Boeing arī sāka izsvērt finansējuma iespējas no programmām, kuras vada Valsts kase un FRS. “Mēs uzskatām, ka valdības atbalsts būs nozīmīgs, lai nodrošinātu mūsu nozares piekļuvi likviditātei,” 29. aprīlī sacīja Boeing jaunais izpilddirektors Deivids Kalhouns. Nākamajā dienā Boeing emitēja obligācijas par 25 miljardiem dolāru, novēršot vajadzību pēc tiešas palīdzības. Emisija, kas ietvēra obligācijas, kuras nav dzēšamas līdz 2060. gadam, bija ļoti pieprasīta, jo institucionālie investori neapšaubāmi pieņēma, ka Boeing atgūšana valdībai ir valstiskas nozīmes jautājums.

Kamēr Boeing izpilddirektors bija gluži vai apsēsts ar skaidras naudas nogādāšanu atpakaļ akcionāriem, Randels Stīvensons 13 gados AT&T izpilddirektora amatā ir kļuvis par izklaides nozares gigantu, iegādājoties dažādus uzņēmumus. Kopš stāšanās amatā 143 gadus vecajā uzņēmumā, kuru kādreiz zināja kā Ma Bell, Stīvensons ir iztērējis vairāk nekā 200 miljardus dolāru, galvenokārt DirecTV, Time Warner un citu uzņēmumu iegādei, kā arī akciju atpirkšanai un ikgadējām divu dolāru telekomunikāciju dividendēm. Kopumā Stīvensons jaunās parādsaistībās uzkrāja gandrīz 100 miljardus dolāru. “AT&T ir vislielākajos parādos esošais nefinanšu uzņēmums, kādu pasaule jebkad redzējusi,” saka telekomunikāciju analītiķis Kreigs Mofets.

Dažus skarbus vārdus Stīvensona muļķīgajiem darījumiem veltījis arī investīciju pārvaldības uzņēmums Elliott Management. “Ir kļuvis skaidrs, ka AT&T iegādājās DirecTV analogās televīzijas tirgus absolūtajā virsotnē,” par 67 miljardu dolāru vērto pirkumu 2019. gada septembra vēstulē valdei rakstīja Elliott. Savukārt, runājot par 109 miljardiem, ko Stīvensos iztērēja par Time Warner, “AT&T vēl jānoformulē skaidrs stratēģiskais pamatojums, kāpēc Time Warner jābūt AT&T īpašumā” .

Elliott, kas jau izsenis pazīstams ar savu “grabināšanos” gar korporatīvajiem būriem, apgalvoja, ka Stīvensona vissliktākais darījums bija viņa 39 miljardu dolāru lielais ieguldījums T-Mobile 2011. gadā. “Iespējams, vislielāko postu nodarīja darījums, kurš tā arī netika novests līdz galam,” tajā pašā vēstulē minēja Elliott, atsaucoties uz gadiem ilgo korporatīvo resursu izšķērdēšanu, kuru ierobežoja AT&T galīgā izstāšanās no darījuma, kas piespieda uzņēmumu samaksāt T-Mobile rekordlielu izstāšanās maksu – sešus miljardus dolāru. “[AT&T] nākamajiem gadiem finansēja dzīvotspējīgu konkurentu,” teikts Elliott vēstulē.

Bez šaubām, Elliott un citi AT&T investori jutās piemānīti. Atšķirībā no Boeing, kura lielā apetīte uz aizņēmumiem un atpirkumi izraisīja akciju cenas pieaugumu, AT&T akcijas desmit gadu laikā nekur nav izkustējušās. Kopīgais šim no parādiem atkarīgajam duetam ir tas, ka vismaz finansiālajā ziņā tie maz līdzinās tiem vadošajiem uzņēmumiem, kas Boeing un AT&T bija kādreiz.

Lai arī cik šokējoša 2020. gada pandēmija bija pasaules ekonomikai, problēmas, kas skārušas korporatīvos gigantus, kuri jau desmit gadus grimst parādos, varētu būt tikai sākums. Pasaules ainavā ir papilnam tādu uzņēmumu, kas paši nodarījuši sev pāri un tagad no tā cieš. Ilgstoša lejupslīde dažus uzņēmumus, kuri ir aizņēmušies pārāk daudz, var novest līdz maksātnespējai, īpaši, ja paaugstinās procentu likmes un Valsts kases multitriljonu dolāru plāns “glābt ekonomiku par jebkuru cenu” liek inflācijai rīkoties tāpat.

Marlboro cigarešu pārdevējs Altria pēdējo desmit gadu laikā palielinājis savas parādsaistības no desmit miljardiem līdz 26 miljardiem dolāru, lielāko daļu pamatdarbības naudas plūsmas iztērējot dividendēm un akciju atpirkšanai, kā arī 15 miljardus dolāru par Juul Labs un kaņepju uzņēmuma Cronos Group ieguldījumiem ar mazu rentabilitāti. Cigarešu tirgotājam tagad ir 1,31 dolāra parādsaistības uz gada ieņēmumu dolāru, salīdzinot ar 58 centiem 2010. gadā.

Savas 118 gadu vēstures laikā Minesotas uzņēmums 3M, sejas masku N95, Post-It piezīmju lapiņu un līmlentu izgatavotājs, gandrīz vispār nav aizņēmies, tomēr no 2010. gada līdz šodienai tā parādsaistības ir pieaugušas 17 reižu, sasniedzot gandrīz 18 miljardus dolāru jeb 55 % no ieņēmumiem. Standard & Poor’s pazemināja 3M obligācijas februārī, un tas bija viens no pirmajiem emitentiem, kas marta beigās iesaistījās “atkusušajā” obligāciju tirgū.

Auto rezerves daļu mazumtirgotājs O'Reilly Automotive no Misūri (desmit miljardi dolāru ieņēmumos) ir bijis viens no desmitgades “mīluļiem” akciju tirgū. Ģimenes uzņēmums 2010. gadā lēti aizņēmās līdzekļus, izmantojot tos, lai atpirktu akcijas par 12 miljardiem dolāru un atbrīvotos gandrīz no puses savu apgrozībā esošo akciju. Desmit gadu laikā tā parādsaistības palielinājās gandrīz 12 reižu – līdz četriem miljardiem dolāru. 25. martā O’Reilly aizņēmās vēl 500 miljonus dolāru – katram gadījumam.

General Dynamics, kas pazīstams ar saviem jūras kara flotes kuģiem, lidmašīnām Gulfstream un līgumiem ar valdību, 2010. gadā bija maz parādu, bet, kopš vadību 2013. gadā pārņēma Fēbe Novakoviča, uzņēmums ir atpircis akcijas par aptuveni 13 miljardiem dolāru un izmaksājis dividendēs sešus miljardus, pabeidzot pagājušo gadu ar 11 miljardu dolāru parādsaistībām. IBM gadiem ilgi ir bijis atpirkšanas čempions, maksājot 90 % savas brīvās naudas plūsmas akcionāriem, lai no 2010. līdz 2019. gadam viņiem atdotu 125 miljardus dolāru. Big Blue parāds, ieskaitot klientu finansēšanu, ir pieaudzis no 17 % no ieņēmumiem līdz 70 % – ar 52 miljardiem dolāru nenomaksātās parādsaistībās. 

Pat Berkshire Hathaway bija iekļuvis lielos parādos. 2013. gadā Vorens Bafets sadarbojās ar Brazīlijas privātā kapitāla kompāniju 3G Capital, kuru līdzfinansēja miljardieris Horhe Paulo Lemans, lai nopirktu H. J. Heinz par 28 miljardiem dolāru un divus gadus vēlāk – arī Kraft Foods par 47 miljardiem. Uzņēmums ieguva tādus senus zīmolus kā Jell-O, Velveeta un Oscar Mayer, kā arī 30 miljardu dolāru parādu. Pēc tam, kad tika plānota Unilever pārņemšana par 143 miljardiem dolāru, kas, kā ziņots, būtu vēl papildus prasījusi 90 miljardu parādu, šis pārtikas korporācijas bizness sāka bojāties.

Kraft tirgus kapitalizācija ir samazinājusies no 118 miljardiem dolāru 2017. gada februārī līdz 38 miljardiem, un Berkshire Hathaway akcijas, kuru vērtība grāmatvedības uzskaitē ir 13,8 miljardi dolāru, tagad tiek pārdotas tikai par desmit miljardiem. Februārī gan S&P, gan Fitch samazināja Kraft obligācijas līdz minimumam. Kraft Heinz gan apgalvo, ka tā bilance pārliecinoša un pieprasījums pēc uzņēmuma zīmoliem ir liels.

Tikmēr naftas nozarē daudzi ir pārāk aizrāvušies, pat lai izmantotu FRS dāsnumu. Kopš stāšanās amatā 2016. gadā Occidental Petroleum izpilddirektore Vikija Holaba ir palielinājusi uzņēmuma parādsaistības gandrīz piecas reizes, līdz 36 miljardiem dolāru, neskaitot desmit miljardus vēlamajā finansējumā, ko viņa aizņēmās no Bafeta. Anadarko Petroleum pārņemšana par 55 miljardiem dolāru tika pabeigta pagājušā gada augustā, tieši pirms vislielākā naftas cenu krituma kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad Krievija un Saūda Arābija pārplūdināja tirgu šā gada sākumā. Tā kā West Texas Intermediate jēlnaftas cena svārstījās ap 30 dolāriem par barelu (raksta tapāanas laikā), izskatās, ka Occidental var pārstrukturēties vai pat gatavojas bankrotam. 

Tomēr, ja Oxy ļaus bankrotēt, tas, iespējams, būs izņēmums. ASV valdība nevar pieļaut, lai tirgus vien diktē pārāk daudzu uzņēmumu nākotni. Mazumtirgotāji Neiman Marcus, J.Crew un JCPenney jau ir pieteikuši bankrotu. Federālās rezerves ir skaidri norādījušas – lai mēģinātu izvairīties no pasaules ekonomikas postījumiem, kas ir sliktāki nekā Lielās depresijas laikā, tās uzskata, ka valsts lielākie biržā tirgotie uzņēmumi principā ir pārāk lieli, lai bankrotētu. “FRS un Valsts kase būtībā ir radījušas jaunu morālu risku, socializējot kredītrisku,” rakstīja Skots Minerds no Guggenheim Partners.

BlackRock prognozē Federālo rezervju bilances paplašināšanos par “nestabiliem” septiņiem triljoniem dolāru līdz gada beigām. Šķiet, dažā labā ziņā FRS darbība ir pielīdzināma centieniem izārstēt atkarību, palielinot tās vielas devu, no kuras cilvēks ir atkarīgs.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem