USD 0.90 btc 8923.11
LV
RU
LV
RU
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.90 btc 8923.11
Uzņēmēji 12. Augusts

Aizkraukles kārumnieks

Alekseja Kreipāna uzņēmums ražo saldumus Aizkrauklē un apgroza astoņus miljonus eiro, taču tā produkciju veikalos neredz.

Forbes

Latvijas Izdevums

Aprikožu zefīrs jogurta glazūrā, vaniļas zefīrs ar iebiezinātā piena vai dzērveņu džema pildījumu, zefīrs ar tiramisu garšu, zefīrs ar glazūru vai bez glazūras, zefīrs uz cepuma ar marmelādes slāni, ar ķiršu pildījumu, ar pūdercukuru vai bez tā… Tādas un līdzīgas fantāzijas pirms gulētiešanas līdz vēlai naktij regulāri piemeklē aizkrauklieti Alekseju. No rīta pamodies, viņš burtiski ķeras klāt savu sapņu īstenošanai.

Aleksejs Kreipāns (45), pabeidzis skolu, strādāja dažādus pagaidu darbus, līdz nokļuva saldumu ražotnē Adugs, kur bija tirdzniecības menedžeris jeb, kā viņš pats saka, pārdevējs. Sākotnēji Aleksejam nebija tādas domas, ka pats varētu nodarboties ar saldumu ražošanu, jo viņu interesēja tehnika. viņš neilgu laiku bija strādājis rūpnīcas VEF filiālē, arī viņa hobijs – rallijkross – saistīts ar tehniskām lietām. Kad Aleksejs izlēma par labu pašam savai ražošanas līnijai, viņš vēl nenojauta, ka lieti noderēs arī tehniskās zināšanas. “Es redzēju, kādos apjomos tiek iepirkta saldumiem izmantojamā glazūra, un tā visa nāca no kaimiņvalstīm. Visā Baltijā bija tikai viens glazūras ražotājs – Lietuvā,” atceras Aleksejs. Latvijā to tirdzniecībai neviens neražoja, tikai savām vajadzībām – lielie piena kombināti, kuri izmanto glazūru, piemēram, saldējumiem un biezpiena sieriņiem. Tā radās ideja par šokolādes glazūras ražotni – tirgus iespējas šķita neizsmeļamas. Aleksejs sāka interesēties pie potenciālajiem klientiem, vai tie gribētu glazūru pirkt tepat Latvijā – ātrāk, tuvāk un tāpēc arī lētāk. Saņēmis apstiprinošas atbildes, viņš nolēma riskēt. Tolaik, 2001. gadā, kredītu bankā dabūt nebija tik grūti kā tagad. Jaunajam uzņēmumam Mikas M (sākotnējais nosaukums) bija nepieciešami 35 tūkstoši latu, un banka tos arī aizdeva. Pirmā glazūras ražošanas līnija tika iepirkta Polijā, un darbs varēja sākties. Dažu darbības mēnešu laikā 2002. gadā jaunie konditori apgrozīja 14,5 tūkstošus eiro, taču tas bija testa režīms. Pirmajā pilnajā darbības gadā Mikas M apgrozījums pieauga 27,5 reizes, sasniedzot 400 tūkstošus eiro, bet vēl pēc gada palielinājās par 84 %, līdz 738 tūkstošiem eiro. Aleksejam, ieskaitot viņu pašu, bija tikai trīs darbinieki un 400 kvadrātmetru plašas telpas. Lai arī viņš ļoti uz to cerēja, tomēr laikam jau tik strauji panākumi bija pārsteigums arī pašam. “Mēs visu darījām paši. Pirmajos gados es biju gan uzņēmuma vadītājs, gan krāvējs – krāvu gatavo produkciju mašīnā un pats vedu klientiem.” Kopā ar viņu toreiz strādāja tehnologs, kā arī viens palīgs visdažādākajiem darbiem. Bizness gāja griezdamies – klienti bija ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, kur 2006. gadā Mikas M pat uzbūvēja atsevišķu glazūras ražošanas cehu, lai tikpat ātri varētu apkalpot arī kaimiņvalsts klientus. Latvijā uzņēmuma apgrozījums tolaik jau sasniedza 1,2 miljonus eiro ar stabilu 15–20 % tīro peļņu. Tas saražoja līdz 200 tonnām glazūras un šokolādes mēnesī. Lai arī tagad Aizkrauklē tiek ražota ne tikai glazūra, bet arī zefīrs, marmelāde, šokolāde, konfektes un citi saldumi, tieši glazūras vairumtirdzniecība nodrošina lielāko daļu apgrozījuma – 63 procentus. Otrajā vietā ierindojas zefīrs – tas veido trešdaļu ienākumu.

Aizkrauklē ražo 12 veidu zefīrus. Reinis Hofmanis

Foto Aizkrauklē ražo 12 veidu zefīrus. Reinis Hofmanis / Forbes

Galvenais, ko aizkrauklieši dara citādi, ir zefīra žāvēšana, kas notiek pēc senas receptes, nekādā veidā procesu nepaātrinot.

Zefīra laiks

Ideja par zefīra ražošanu Aleksejam esot ienākusi prātā absolūti nejauši, ejot gar saldumu plauktiem veikalā un pētot sortimentu. Tad viņš aizdomājies, ka Latvijā zefīru ražo tikai Laima, tātad konkurences nav. Taču tik nejauši tas nemaz nebija. Jau pati sortimenta pētīšana nav nekāda nejaušība, turklāt par labu tieši šim kārumam runājuši arī vairāki citi apstākļi. Doma paplašināt ražošanu radās, jo glazūras tirgus ir ierobežots un sadalīts. Tagad lielākā daļa glazēto produktu Latvijā tiek ražoti, izmantojot tieši Aizkrauklē gatavotās izejvielas. Alekseja sadarbības partneri ir, piemēram, iepriekšējā darbavieta Adugs (kas, starp citu, ir arī viņa ražoto zefīru izplatītājs), Rūjienas saldējums, Skrīveru saldumi, Līvānu saldējuma ražotājs Saltums-2 un citi. Bija skaidrs – lai uzņēmums varētu augt, jāsāk ražot kaut kas tāds, ko varētu arī glazēt. Tādējādi produkts sanāktu lētāks nekā citiem, kas glazūru iepērk. Turklāt no tehnoloģijas viedokļa zefīra ražošana nav sarežģīta. Svarīgi bija, lai tas nav piena produkts. “Piena produktiem ir cita tehnoloģija, citi apstākļi, kas nebija mana joma. Savukārt zefīrs sastāv pārsvarā no ābolu biezeņa un cukura. Saldumos es tad jau kaut ko sapratu,” atzīst Aleksejs. Pirmo zefīra līniju viņš iepirka Krievijā, no kurienes sniegt tehnologa ārpakalpojumu atbrauca arī pārtikas tehnoloģe, savukārt vietējais personāls apmeklēja seminārus Lietuvā un Igaunijā. Krievijas tehnologa piesaistīšana ir loģisks un pareizs solis, ņemot vērā, ka Krievija būtībā ir zefīra izcelsmes valsts, bet tā nosaukums par godu grieķu rietumu vēju dievam raksturo šī saldā produkta gaisīgo struktūru. “Mēs viņu atvedām, viņa mums visu pastāstīja, parādīja, palīdzēja palaist līniju. Uzrakstīja recepti, sakot – lūk, šis būs labs produkts, cilvēkiem garšos,” stāsta Aleksejs. Tehnoloģe joprojām šad tad atbraucot paskatīties, kā notiek process. Zefīra ražošana tika sākta 2007. gadā, bet jau 2012. gadā uzņēmums vairs nespēja izpildīt 20 % klientu pasūtījumu. Lai arī recepte ir noslēpums, pēc Alekseja vārdiem, galvenais, ko aizkrauklieši dara citādi, ir zefīra žāvēšana, kas notiek pēc senas receptes, nekādā veidā procesu nepaātrinot. Zefīrs žūst 12–14 stundu. Forbes izpētīja Aizkraukles zefīra (atrodams ar zīmolu Torņu) un Laimas zefīra sastāvu un konstatēja, ka žāvēšanas stils nav vienīgā atšķirība. Abi ražotāji izmanto nekaitīgus, tomēr atšķirīgus skābuma regulētājus un recinātājus. Bet Laimas zefīram ir kāds trūkums – tā sastāvā ir stabilizētājs karagināns, kurš nebūt nav dabīgs. Tas var izraisīt gremošanas traucējumus, kaitēt kuņģim. Karaginānu izmanto produktu struktūras veidošanai un lieto arī šampūnu, želejveidīgo gaisa atsvaidzinātāju, zāļu un pat ugunsdzēšanas putu ražošanā. Aizkraukles ražotājs šādu vielu neizmanto. Torņu zefīrā, salīdzinot ar Laimas ražojumu, ir mazāk tauku, taču vairāk cukura.

Reinis Hofmanis, speciāli Forbes Reinis Hofmanis, speciāli Forbes

Foto Reinis Hofmanis, speciāli Forbes / Forbes

Krīzes sekas jūt vēl šodien

Lai arī aizkrauklieša saldumu ražotne varētu šķist viens vienīgs veiksmes stāsts, tā gluži nav. Uzņēmums savus vislabākos rādītājus sasniedza 2013. gadā, kad apgrozījums bija teju 11 miljoni eiro un tas strādāja ar peļņu. Tomēr jau 2014. gadā Mikas M piedzīvoja krīzi, turklāt tā nebija saistīta ar Krievijas embargo kā citiem pārtikas ražotājiem. Valsts ieņēmumu dienests veica auditu un uzrēķināja lielu nodokļu parādu. Un uzņēmumam bija vēl citi debitori – sadarbības partneri gada beigās bija parādā 760 tūkstošus eiro. Mikas M veltīja resursus un laiku strīdam ar VID, un rezultāts bija jūtams uzreiz – apgrozījums gada laikā saruka uz pusi. Aizkrauklieši uzreiz piereģistrēja jaunu juridisko personu Aizkraukes saldumi. Darbu turpināja nu jau divi uzņēmumi, taču Mikas M turpināja cīņu ar VID. “Mums palīdzēja labi cilvēki, teiksim tā – sabiedrībā ietekmīgi,” atzīst Aleksejs. Tomēr šajā cīņā Mikas M beigu beigās zaudēja – tagad uzņēmumam ir jau 1,138 miljonu eiro nodokļu parāds, kas 2,5 reizes pārsniedz pirms gada uzrēķināto.

lasiet arī

Rimi Latvia šoruden plāno atklāt e-veikalu

Aizkraukles saldumu sortimentā:

13
konfekšu veidi
41
zefīra veidi

Pietrūkst jaudas

Patlaban Aizkraukles saldumu kopējais apgrozījums, ieskaitot ražotni Krievijā, ir ap astoņiem miljoniem eiro, eksporta tirgi – ES, Krievija, Izraēla un ASV. Aleksejs cenšas, kā vien var, taču jaudas joprojām pietrūkst. “Man ir pieci mehāniķi, kas ražo iekārtas, piemēram, tuneļveida dzesēšanas iekārtu, kurā atdziest un sakalst glazūras pārklājum.” Pašu spēkiem tiek gatavota zefīra līnija, ko sūtīs uz Krievijas rūpnīcu. Pēc Alekseja aprēķiniem, salīdzinoši vienkāršas tehnoloģijas iekārtu būvēšana pašu garāžā, iepērkot nepieciešamās detaļas tepat Latvijā, ļauj samazināt tās cenu apmēram trīs reizes. Aizkraukles saldumi gadu gaitā jau divreiz ir palielinājuši jaudu un rudenī to darīs atkal, šoreiz iegādājoties iekārtu Ķīnā. Jaunā iekārta dos papildu 100 tonnu produkcijas mēnesī (strādājot vienā astoņu stundu maiņā 22 darba dienas) jeb 300 tūkstošus eiro, kas nozīmē, ka kilograms zefīra vairumtirdzniecībā maksā tikai trīs eiro. Cik tas maksā mazumtirdzniecībā, Aleksejam nav ne jausmas. Tas tāpēc, ka Latvijā Torņu zefīru nopirkt praktiski nav iespējams – tas pieejams tikai turpat Aizkrauklē, mazā rūpnīcas veikaliņā, dažās vietējās konditorejās, atsevišķos veikalos Rīgā un dažkārt Maxima veikalos kā akcijas prece. Taču Laimas zefīrs veikalos maksā 8–12 eiro kilogramā, tāpēc, ja pieņem, ka zefīra cena mazumtirdzniecībā ir līdzīga, tad uzcenojums ir trīs līdz četras reizes, ko savā starpā sadala vairumtirgotāji un mazumtirgotāji. Vienīgais veikalu tīkls, kur pieejams Torņu zefīrs, ir trešais lielākais tīkls Lietuvā – Norfa. Šķiet, ka zefīrs patlaban piedzīvo ziedu laikus, – iespē­jams, tādēļ, ka, neraugoties uz cukura daudzumu, tas skaitās veselīgs produkts. Piemēram, Orkla Latvija maija vidū paziņoja, ka investē 333 tūkstošus eiro jaunai iekārtai Laimas zefīru automatizētai iepakošanai un svara kontrolei. Tas uzņēmumam ļaus arī novērst darbinieku trūkumu. Tāds pats aprēķins ir arī Aleksejam – viņš, iepērkot iekārtu Ķīnā, plāno ne tikai dubultot uzņēmuma jaudu, bet arī atlaist dažus no 55 darbiniekiem, lai samazinātu izmaksas. Cerams, ka, palielinot jaudu, produkcija kļūs pieejama arī plašākam cilvēku lokam Latvijā, ne tikai eksporta tirgos. FLI

Piesakies iknedēļas jaunumiem