USD 0.84 btc 9826.26
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.84 btc 9826.26
Vide 30. Decembris

Dabas spēks

Kristofers Helmans

Forbes ASV

Miljardieris Fils Anšucs plāno vēl vienu pēdējo projektu – no fosilās degvielas pāriet uz atjaunojamo enerģiju. Tomēr viņš meklē kādu citu zaļā toni. Vai uzņēmēja astoņus miljardus dolāru vērtais vēja parks kļūs par viņa lielo veiksmi?

Sešdesmit gadu ilgās karjeras laikā Filam Anšucam ir piederējušas naftas atradnes, dzelzceļi, optiskās šķiedras tīkli, volframa raktuves, kinoteātri un pat kāds pankūku ražotājs. Viņam pieder NHL komanda Losandželosas “Kings”, gandrīz trešā daļa no NBA komandas Losandželosas “Lakers” un “Staples Center” arēna, kur abas komandas aizvada mājas spēles. Viņš vada “Coachella” mūzikas festivālu, “The O2” arēnu Londonā un “The Broadmoor” – vēsturisku 784 numuru viesnīcu Kolorādospringsā. Viņš finansiāli atbalstīja filmu “Nārnijas hronikas” un Maikla Džeksona atvadu tūri, kuras laikā popzvaigzne nomira. Anšucam patīk unikāls bizness – viņš ar to ir kā apsēsts. “Mana sieva sauc to par psihozi,” uzņēmējs smejoties saka.

Anšuca vājība vienmēr bijusi nafta, jo šajā nozarē sākās viņa karjera. Turklāt fosilais kurināmais ir viņa 11,5 miljardu dolāru lielās bagātības pamatā, kas arī ļauj viņam ieņemt 41. vietu “Forbes 400” sarakstā. Atverot “Swisher Sweets” cigarellu iepakojumu, viņš stāsta par sava uzņēmuma veiktajiem izpētes darbiem vairāk nekā 200 hektāru platībā Pauderas upes baseinā Vaiomingā, lai būtu droši, ka viņi sēž uz vairāk nekā miljarda barelu naftas. Tas var ienest vairāk, nekā viņa līdz šim lielākais naftas atradņu pārdošanas darījums par 2,5 miljardiem dolāru 2010. gadā. Labākais, viņaprāt, ir tas, ka šāda platība atbilst lielāko naftas ražotāju īpašumiem, un tieši viņi varētu vēlēties iegādāties vēl. To stāstot, Anšucs aktīvi žestikulē, neizlaižot cigāru no rokas.

79 gadus vecais uzņēmējs nekad nav bijis rupjš un huligānisks. Viņš ir 175 centimetrus garš, slaids, mati vienmēr kārtībā, un viņš runā kā aktieris Lorne Grīns (vairāk kā filmā “Battlestar Gallactica”, nevis “Bonanza”), skaidrojot, ka viņa nākamais un, iespējams, pēdējais lielais investīciju projekts nepavisam nebūs saistīts ar naftu. Tā vietā fosilā kurināmā karalis Fils Anšucs būvē Amerikā lielāko vēja ģeneratoru parku.

Tūkstoš vēja turbīnu ierīkošana “Chokecherry” un “Sierra Madre Wind Energy” projektā uz Anšuca aptuveni 130 000 hektāru lielā zemesgabala netālu no Rolinsas Vaiomingā izmaksās piecus miljardus dolāru. Vēl trīs miljardi būs nepieciešami, lai uzbūvētu gandrīz 1200 km garu elektrolīniju, lai šo jaudu, kuras pietiktu pat 1,8 miljoniem mājsaimniecību, novadītu līdz Kalifornijas elektrotīklam. Pēc desmit gadus ilgušas saskaņošanas un visu nepieciešamo atļauju saņemšanas Anšucs beidzot sācis darbus. Līdz šim uzbūvēti vairāk nekā 150 km pievedceļu un sagatavoti 115 celtniecības laukumi, kuros darbs varētu sākties 2020., bet beigties 2025. gadā. Anšucs jau ieguldījis projektā pirmos 400 miljonus dolāru no savas kabatas, un tagad viņš meklē partnerus vai iespēju saņemt aizdevumu, lai finansētu atlikušo daļu. Tomēr neceriet, ka viņš ļaus kādam citam pārņemt kontroli! “Gribu redzēt, kā tas tiks uzbūvēts,” uzņēmējs saka.

Vai viņš to dara, lai “padarītu zaļāku” savu reputāciju? “Nē. Mēs to darām, lai nopelnītu.”  Kaut arī viņš tic, ka oglekļa dioksīda izmeši atmosfērā “ir problēma”, tā “nav tik liela, kā daudzi domā”. Daudz satraucošāki ir nesen pieņemtie Kalifornijas likumi, kas paredz pilnīgu pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem līdz 2045. gadam. Un tieši no tā viņš plāno gūt peļņu.

Anšucs apgalvo, ka grūtākais darbs jau ir paveikts. Saskaņošanas procesā turbīnu skaits tika samazināts par ceturto daļu – valsts vējainākajā apgabalā to būs 157, nevis 325. Zemes pārdošanu un atteikšanos no projekta Anšucs apsvēra tikai vienreiz – kad Vaiomingas likumdevēju frakcijām, kuras lobē ogļu nozari, izdevās panākt jauna nodokļa ieviešanu vēja ģeneratoru ražotajai elektrībai – 0,1 centu par kilovatstundu. Taču pat nelieli skaitļi veido lielus apjomus, ja runa ir par 12 miljardiem kWh gadā.

Gausais atļauju saņemšanas process kaut kādā mērā pat izrādījās izdevīgs. Pēdējos desmit gados vēja turbīnas ir kļuvušas lielākas, jaudīgākas un efektīvākas. Pēc “Lazard” aprēķiniem, elektrības kilovatstundas ģenerēšanas kopējās izmaksas, izmantojot vēja turbīnas, ir samazinājušās no 13,5 centiem pirms desmit gadiem līdz 4,3 centiem tagad. Ņemot vērā federālo atjaunojamās enerģijas investīciju priekšnodokli (2,8 miljardi dolāru pirmajos desmit gados), Anšuca izmaksām vajadzētu samazināties līdz 2–3 centiem par kilovatstundu. Kalifornijā aptuveni trešā daļa nepieciešamās elektroenerģijas tiek saražota, izmantojot atjaunojamos resursus, 40 % veido fosilais kurināmais. Pēc Enerģijas departamenta datiem, par vēja enerģiju, kuras daļa ir 11 %, štats maksā trīs centus par kilovatstundu. Ilgtermiņā Anšucs cer uz priekšnodokļa piemērošanas termiņa beigām un to, ka arvien tuvāks kļūs Kalifornijas mērķis līdz 2045. gadam pilnībā pāriet uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, kas liks vēja enerģijas cenai pieaugt.

Vaiomingas spēcīgais vējš Anšucam ir pazīstams jau sen. Sešdesmitajos gados, pabeidzis koledžu, viņš karjeru sāka pie tēva urbumu uzņēmumā “Circle A”, kuram vējainajos Ziemeļvaiomingas plašumos piederēja vairāki urbjtorņi. Nebija ilgi jāgaida, līdz Anšucs izpirka sava tēva daļu uzņēmumā. 1967. gadā viņa komanda uzgāja naftu, bet zaudēja kontroli pār atradni, un izraisījās arī plašs ugunsgrēks. Slavenais ugunsdzēsējs Reds Edeirs par liesmu noslāpēšanu pieprasīja 100 000 dolāru, un Anšucs, ilgi nedomājot, glāba uzņēmumu, par tādu pašu summu pārdodot ugunsnelaimes filmēšanas tiesības “Universal Pictures”. (Uzfilmētais materiāls tika izmantots Džona Veina filmā “Hellfighters”.)

1982. gadā Anšucs nopelnīja pirmo megalielo bagātību, pārdodot pusi savu naftas atradņu uz Vaiomingas un Jūtas štata robežas uzņēmumam “Mobil Oil” par 500 miljoniem dolāru (1,4 miljardi mūsdienās). Tad viņš reinvestēja naudu ieguves un dzelzceļa nozarē, uzbūvējot “Southern Pacific” dzelzceļa līniju, kuru 1996. gadā par 5,4 miljardiem dolāru pārdeva “Union Pacific”. Tas ļāva viņa jaunā uzņēmuma vērtībai pieaugt līdz 900 miljoniem dolāru.

Tomēr vējš arvien ir bijis viņam prātā. Anšucam patika vizināties ar vilcienu pa Kaliforniju, un jau tolaik viņš apbrīnoja vēja parkus Sjerra Nevadas apkārtnē. “Viss sākās ar ziņkāri,” viņš atceras. “Biju tikko izstājies no tradicionālās enerģijas biznesa un domāju – vai tas ir viss?” Anšucs uzskatīja, ka vēja ģeneratori ir tāds pats bizness kā citi, kas balstīti uz dabas resursiem, tikai vēja turbīna atgādināja otrādi apgrieztu naftas urbumu, kas sūc enerģiju no gaisa. Un šī enerģija nekad neizsīkst.

Viņš palūdza Benam Milleram, kurš tolaik bija viņa naftas kompānijas prezidents, atrast vējaināko vietu valstī. Izrādījās, ka tā atrodas Vaiomingā, netālu no “Overland Trail Ranch””. Šeit izveidojas kalnu ielenkums, kas sākas pārejā, un rietumu virzienā pastāvīgi pūš spēcīgs vējš ar ātrumu aptuveni 9 m/s. Anšucs un Millers izstrādāja vēja parka plānu ar aptuveni 1400 ģeneratoru, paredzot četrus gadus reģistrēšanai, līdz ar ko pabeigt projektu varētu 2015. gadā.

Bet lēnāk pār tiltu! Zemes pārvaldības dienests pieprasīja veikt vērienīgu izpētes uz vidi pētījumu. Bija jāveic pārrunas ar Putnu aizsardzības biedrību un Vaiomingas Meža dzīvnieku un zivju aizsardzības departamentu par to, cik liela platība no projektā paredzētās jāatvēl Ziemeļamerikas rubeņu populācijai. Oregonas-Kalifornijas kalnu pāreju asociācija vēlējās piekļuvi dzelzceļa sliedēm, kas atradās projekta teritorijā. Savukārt ASV Zivju un savvaļas dzīvnieku dienests uztraucās par to, cik daudz aizsargājamo zelta ērgļu nogalinās turbīnas.

Anšucs apmaksāja veģetācijas pētījumus, pieņēma darbā ornitologus, izvietoja putnu radarus, precīzi identificēja ērgļu lidojuma trajektorijas. Viņš piekrita atbrīvot vairāk nekā 40 000 hektāru gaisa telpas, kurā visbiežāk uzturējās ērgļi. Tika gādāts arī par to, lai Tetonas rezervātu netraucētu turbīnu spārnu ēnu kustība tālumā. “Nekad agrāk nebijām redzējuši tik liela apjoma projektu,” saka Braiens Lovets, Vaiomingas industriālo zonu departamenta administrators. “Viņiem bija jāpārvar daudz šķēršļu.” Tomēr visi šķēršļi nav pārvarēti – vēsturiskā mantojuma sargi cer, ka kādreiz Anšucs ļaus tūristiem vagonos pa dzelzceļu šķērsot viņam piederošo zemi.

 Ir jautri darīt lietas, kas citiem var šķist neiespējamas, saka Millers, atceroties naftas vadu, ko viņi ar Anšucu septiņdesmitajos gados uzbūvēja no Beikersfīldas Kalifornijā cauri Losandželosai līdz Longbīčas ostai. “Cilvēki domāja, ka esam pilnīgi stulbi, bet mēs to izdarījām,” smejas Millers. Tāda pati degsme bija vērojama projektā deviņdesmitajos gados, kad, riskējot ar miljarda dolāru ieguldījumu, viņi kopā ar Qwest Communications izbūvēja optiskās šķiedras tīklus daudzu tūkstošu kilometru garumā. “Zināt, cik daudz klientu mēs piesaistījām? Nulli,” saka Anšucs. “Tomēr es zināju, ka pasaule virzās no balss saziņas minūšu uzskaites uz datu megabaitiem.” Tieši tāds pats risks ir arī viņa elektrotīklā, kas vēja enerģiju novadīs pāri četru štatu teritorijai, 16 BLM (vietējo zemes dienestu) pārvaldībā esošajām teritorijām un 378 privāto īpašnieku zemēm.

Amerikas vēja enerģijas potenciāls no pašreizējiem 100 000 MW nākamajos piecos gados pieaugs par 60 %, ziņo “Wood Mackenzie” konsultanti. Šīm turbīnām kaut kur ir jāatrodas. Ja Amerika ir apņēmusies dekarbonizēt savus enerģijas avotus, šķiet loģiski izmantot vējainākās vietas, kurās ir vismazāk iedzīvotāju. “Vēja režīms sniedzas daudz tālāk par mūsu zemes robežām,” apgalvo Anšucs. “Ja mēs nevaram uzstādīt turbīnas šeit, mēs tās neuzbūvēsim arī citur.”

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem