USD 0.91 btc 5699.44
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.91 btc 5699.44
Viedokļi 09. Decembris

Meža nozares pārregulācija bremzē tautsaimniecību

Jānis Knipšis

Mazo mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs

Meža nozare ir viena no būtiskākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, – par to liecina kaut vai fakts, ka 2018. gadā tās eksportētās produkcijas vērtība pārsniedza 2,5 miljardus eiro. Pietam saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem Latvija ir 3. lielākā koksnes granulu eksportētāja pasaulē, 4. lielākā bērza saplākšņa eksportētāja pasaulē un 9. lielākā zāģmateriālu eksportētāja pasaulē.

Tādai teritoriāli un iedzīvotāju ziņā mazai, kā arī uz pārējo ES dalībvalstu fona ekonomiski vidēji attīstītai valstij kā Latvija šie rādītāji ir vairāk nekā ievērības cienīgi. Tādēļ mans uzskats ir, ka Nacionālā attīstības plāna 2021-2027 (NAP) kontekstā meža nozare ir jāvirza kā viena no prioritārajām tautsaimniecības jomām valstī.

Diemžēl ar skaistiem lozungiem, kas definēti valstiskos dokumentos, vien ir par maz, lai meža nozare varētu sniegt būtisku ekonomisko pienesumu. Lai arī industrijas potenciāls ir ļoti liels, pagaidām tas nav līdz galam izmantots. Līdz ar to pastāv virkne sekojošu priekšnosacījumu, kas gan valstij, gan sabiedrībai kopumā būtu jāīsteno, sekmējot lielāku meža nozares ietekmi uz IKP.

Pirmkārt, būtu jāatrod balanss starp “zaļo domāšanu” un ilgtspējīgu un produktīvu apsaimniekošanu. Kā zināms, mežam ir vairākas funkcijas – to starpā ekoloģiskā, rekreācijas un arī ekonomiskā. Šobrīd būtisku problēmu es saskatu apstāklī, ka sabiedrībā viedokļu svari vairāk nosliecas par labu tā saucamajām “ultra zaļajām” idejām, jo tādu vai citādu motīvu aizsegā “zaļo ideju” pārdot ir daudz vienkāršāk. Piemēram, parādot fotogrāfiju ar aizsargājamās sugas simpātisku dzīvnieciņu, kuram pēc meža izciršanas vairs nebūs kur dzīvot. Nereti te mežu apsaimniekošana beidzas, vēl pat nesākoties.

Joprojām valda daudz un dažādi mīti par to, ka cirst mežu ir slikti, tā tiek nodarīts kaitējums dabai un tamlīdzīgi. Lai gan neapšaubāmi dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība ir lietas, kuras nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā, taču pašreiz vērojama situācija, kurā ar visai manipulatīvām motodēm dažādos tendenciozos veidos sabidrībai tiek izgaismota tikai viena medaļas puse. Braucot pa Latvijas laukiem un priecājoties par sakoptiem tīrumiem, neviens parasti neaizdomājas, ka no dabas aizsardzības viedokļa monokultūru audzēšanai tiek likta vienlīdzības zīme ar dabas daudzveidības totālu graušanu, taču, ja kāds atļaujas nocirst saimnieciskām vajadzībām domātu mežu, tad tas tiek lamāts par dabas postītāju. Psiholoģiskā līmenī cilvēkus var saprast – re, izcirta manu sēņu vietu, taču, noliekot emocijas malā, ir jāsaprot, ka tas ir dabīgs process, turklāt pareizi apsaimniekojot, kas ietver arī izciršanu, ilgtermiņā tiek iegūta daudz lielāka meža “raža”.

Dažkārt savā argumentācijā dabas aizstāvji mēdz arī ignorēt pašas dabas likumus. Tā, piemēram, priede var dabīgi atjaunoties tikai kailcirtē, jo tā ir sauli mīloša un samērā lēni aug, salīdzinot ar lapkokiem vai citām pionieru sugām. Izklausīsies skarbi, bet priežu meži atjaunojas dabīgajos mežu ugunsgrēkos vai kailcirtēs.

Otrkārt, brīvās tirgus ekonomikas apstākļos, kuri tiek nodrošināti arī pie mums (it kā), valsts pārlieku iejaucas privāto mežu apsaimniekošanas procesā. Respektīvi, šobrīd pastāv normatīvo aktu pārregulācija. Atbilstoši ciršanas noteikumiem, meža īpašnieks patlaban ir diezgan ierobežots tajā, ko viņš drīkst savā mežā darīt. Tāpēc svarīgi būtu vienkāršot šos noteikumus, kas attiecas uz koku ciršanas vecumu un uz caurmēriem, jo esošais regulējums nosaka, ka kokus drīkst cirst, vadoties pēc diviem kritērijiem – meža vecums un koku caurmērs jeb diametrs. Salīdzinoši Somijā mežu īpašniekiem vispār nav nekādi ierobežojumi šajā ziņā. Viņi paši var izdomāt, kurā mirklī viņiem ir izdevīgāk kokus nocirst. Protams, nav teikts, ka mums tagad simtprocentīgi jāpārņem Somijas prakse, jo droši vien mēs vēl neesam tik bagāti un attīstīti, un šāda ļoti liberāla pieeja Latvijā varētu radīt arī kādu kaitējumu, tomēr nosacījumiem būtu jābūt elastīgākiem, ļaujot meža īpašniekiem saimniekot brīvāk.

Esmu pārliecināts, ka meža nozares pārregulācija bremzē tautsaimniecības izaugsmi. Šo stingro nosacījumu rezultātā katru gadu sapūst miljoniem kubikmetru koksnes, kura ne tikai nav devusi ekonomisko pienesumu, to cērtot un pārdodot, bet ir radījusi kaitējumu, sadaloties un izdalot kaitīgo CO2. Viens piemērs – egles ciršanas vecums ir 81 gads, bet daudzas egļu audzes aiziet bojā pat nesasniedzot šo vecuma slieksni. Šobrīd drīkst cirst tikai bojātu koku, no kura ekonomiskais pienesums ir neliels. Bez šaubām “zaļie draugi” teiks, ka beigtā kokā dzīvo simtreiz vairāk dzīvības nekā dzīvā, un tā tas patiešām ir, bet tad ir jautājums, cik tad mēs atstājam dabai un cik mēs rūpējamies par meža ekonomisko devumu. Šī ir ļoti smalka un diskutabla robeža, par kuru būtu jādomā valstiskā līmenī. Arī cilvēkiem ir beidzot jāsaprot, ka izvēlēties nepamatoti stingrus dabas aizsardzības noteikumus, gluži vienkārši ienāks mazāk naudas valsts budžetā. Līdz ar to būs niecīgāks finansējums gan tik ļoti sasāpējušai veselības aprūpes sistēmai, gan izglītībai, gan arī citām mūs visus ietekmējošām sfērām.

Mežu apsaimniekošana, pēc būtības, ir uzņēmējdarbība. Tāpēc, sniedzot privātajiem meža īpašniekiem lielāku rīcības brīvību, nozarē ienāktu aizvien vairāk investīcijas un uzņēmīgu cilvēku, kas mežā saskatītu ilgtspējīga biznesa iespējas. Īsāk sakot, mežu īpašumi, kas ir īpašnieku rīcībā, kļūtu vērtīgāki, jo nebūtu jāgaida tik ilgs laiks, lai varētu realizēt savu kapitālu. Kopējai valsts ekonomikai tas uzreiz, pagrozot normatīvos aktus, dotu vairāk naudas, jo tie aktīvi, kas pieder mežu īpašniekiem, kļūtu automātiski vērtīgāki.

Nākamā lieta, ko noteikti valstiskā līmenī būtu jāturpina nodrošināt, ir sekmēt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma pieejamību meža apsaimniekošanā, ko pašlaik veiksmīgi administrē Lauku atbalsta dienests. Viena no pieprasītākajām atbalsta programmām saistīta ar jaunaudžu retināšanu. Jaunaudzes ir audzes līdz 20 gadiem, no kurām nevar vēl iegūt nekādu ekonomisku labumu, bet tai pat laikā, domājot par nākotni un tās izretinot, var iegūt ātrāku un lielāku “ražu”. No šāda apsaimniekošanas modeļa iegūst gan meža īpašnieks, gan arī valsts tautsaimniecība kopumā.

Līdz ar to, strādājot pie jaunā NAP, meža nozarē vajadzētu radīt liberālākus un uz privātajiem meža īpašniekiem vairāk orientētus nosacījumus, kas meža apsaimniekošanu padarītu kā pievilcīgu investīciju objektu. Arī skatoties nacionālās ilgtspējas kontekstā – ir jāsaprot, ka meži, kas klāj 52% valsts teritorijas, tomēr ir ierobežots resurss, un mums vajadzētu šo dabas doto privilēģiju izmantot efektīvāk. Turklāt mežs vieno paaudzes, jo tas aug ļoti lēnu – Tu iestādi tagad un vecumdienās Tu rādi savam mazdēlam, kā koks ir izaudzis. Tādējādi, mežam piemīt arī emocionāli paaudzes vienojoša vērtība, taču, lai to saglabātu, tā apsaimniekošanai ir jābūt racionālai, jo diez vai kāds vēlēsies mantot simtgadīgus kokus, kas sen jau satrūdējuši normatīvā lieguma plīvurā.

...

Next page

Piesakies iknedēļas jaunumiem