USD 0.90 btc 8923.11
LV
RU
LV
RU
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.90 btc 8923.11
Viedokļi 14. Augusts

Kapitālisms nav kaput

Stīvs Forbss

Forbes ASV galvenais redaktors

Nav tādas dienas, kad kāds plaši pazīstams biznesmenis vai finansists ar sarauktu pieri un nopietnu sejas izteiksmi nestāstītu par to, ka kapitālisms nonācis krīzē un to vajadzētu pārbūvēt, ja vispār ir vēlme to saglabāt, citādi tas jāmaina uz kādu no sociālisma variantiem. Nevienlīdzība, klimata izmaiņas, nepamatoti liela korporatīvā peļņa, stagnējošas algas, arvien dārgāka veselības aprūpe, sirdi plosošs studentu kredītu apjoms, Volstrītas nebeidzamā alkatība, augsto tehnoloģiju monstri un vēl daudz kas cits – tas viss tiek izklāts pie šķietami bezdvēseliskās, aukstasinīgās kapitālisma sistēmas kājām.

Tomēr tā tas nav. Pretēji visam šim snobiskajam izmisumam problēma patiesībā ir sliktajās valdību politikās un, vēl sliktāk, fundamentālā izpratnes trūkumā par brīvo tirgu. Pienācis laiks apzināties reālo šīs ļaunās sistēmas situāciju.

Kapitālisms, tirgus ekonomika, brīvā tirgus ekonomika... Lai arī kā nosauktu šo sistēmu, morāle ir tāda, ka jūs gūstat panākumus, apmierinot cilvēku vēlmes un vajadzības. Uzņēmēji cenšas saskatīt cilvēku vajadzības, pirms viņi paši tās apjēguši, un tirgū jau tiek izlaists produkts. Padomājiet par Stīvu Džobsu un viņa iPhone un iPad! Biznesa cilvēki cenšas pārliecināt jūs iegādāties lietas, kuras viņi piedāvā. Un, ja vien neiejaucas valdība, nekāds spiediens izdarīts netiek. Neskaitāmi cilvēki ir mēģinājuši izdomāt veidu, kā visiem dzīvi padarīt labāku. Ja izdodas, tad viņi acumirklī (kā par brīnumu!) kļūst stāvus bagāti, bet mūsu dzīve tiek uzlabota.

Un pasaulē parādās aizvien vairāk sarežģītu piegāžu ķēžu, kas precīzi darbojas, jo nav viena cara vai centrālā plānotāja, kurš būtu par to visu atbildīgs.

Ikvienas mūsdienu ekonomiskās krīzes pamatā ir valdību pieļautās kļūdas, nevis fundamentālas brīvās tirgus ekonomikas nepilnības.

Lielo depresiju izraisīja drakoniskais Smūta-Holija tarifu likums, kas ieviesa augstākus nodokļus tūkstošiem importētu preču, izraisot globālu tirdzniecības karu. Tas grāva ekonomikas. Šis noziegums tika izdarīts laikā, kad Vācija, Lielbritānija un ASV savā starpā asi konkurēja un straujas lejupslīdes apstākļos valstīs tika ievērojami palielinātas nodokļu likmes.

Savukārt briesmīgo inflāciju septiņdesmitajos gados izraisīja atkārtota Federālo rezervju sistēmas un citu centrālo banku pārlieku aktīvā naudas drukāšana. 2008.–2009. gada krīze notika tāpēc, ka ASV apzināti pavājināja dolāru, kas bija pacēlies gluži vai debesīs, balstoties uz reālajiem aktīviem, piemēram, nekustamo īpašumu.

Augstas nodokļu likmes nogalina izaugsmi. Nodokļi ir nasta. Valstīm, kurās šī nasta ir viegla, kopumā veicas labāk nekā tām, kurās tā ir smaga. Atkopjoties pēc Otrā pasaules kara, Eiropa attīstījās līdzīgos tempos vai pat ātrāk nekā ASV, bet septiņdesmitajos gados nodokļu nasta kļuva aizvien smagāka, jo tika ieviests PVN un augstākas faktiskās ienākuma nodokļa likmes. Rezultāts – ārkārtīgi lēns attīstības temps.

Katru reizi, kad ASV tika samazinātas nodokļu likmes, valsts ekonomika burtiski uzplauka. Ekonomikas izaugsme pēc Obamas ēras atsākās vien 2017. gadā, kad tika samazināti nodokļi un veikta deregulācija.

Pārlieku daudz regulējumu – tas ir sāpīgi. Šīs jomas eksperts Filips Hovards min tipisku piemēru – Ņujorkā ābolu audzētājam jāievēro 5000 noteikumu no 17 dažādām programmām. Regulējumi ASV izmaksā gandrīz divus triljonus dolāru. Ražotājs maksā 2000–4000 dolāru ik gadu par vienu strādnieku; regulējumu kopējā nasta ir 20 000–35 000 dolāru. Vai tad kāds brīnums, ka ražošana vēl līdz nesenam laikam burtiski mocījās?

Nenoveliet studentu kredītsaistību problēmu uz brīvās uzņēmējdarbības pleciem! Sliktās ir valdības. Vašingtonā ar vislabākajiem nodomiem tika izveidotas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem samaksāt par mācībām koledžā, lielākoties Pella granti un studiju kredīti. Federālo rezervju sistēmas un citu iestāžu pētījumos pierādīts – jo vairāk līdzekļu koledžas ieguva no šīm shēmām, jo vairāk tās lika studentiem maksāt.

Augsta maksa par veselības aprūpi nav kapitālisma kļūda. Arī šajā gadījumā risinājums ir brīvais tirgus, nevis vēl lielāka valdības kontrole. Mūsu veselības aprūpe sistēma ir trīspusēja: valdība (Medicare un Medicaid), apdrošināšanas kompānijas un lielie darba devēji. Un nevis patērētāji. Slimnīcu peļņa atkarīga no tā, cik izdevīgas vienošanās tiks panāktas ar trešajām pusēm, nevis no tā, cik labi tiek aprūpēti pacienti. Patiesībā zāļu cenas ir daudz zemākas nekā tās, ko redzat savos slimnīcu rēķinos. Liela daļa peļņas nonāk farmācijas uzņēmumu starpnieku kabatās. Jau iepriekš noskaidrot, cik maksās procedūra, mūsdienās ir īsts varoņdarbs.

Normālā tirgū ir tā – ja jūs kļūstat produktīvāki, visticamāk, arī konkurenti drīz sasniegs jūsu līmeni. Tikai ne veselības aprūpes un augstākās izglītības jomā.

Oklahomas Ķirurģijas centrs visas cenas publicē tiešsaistē. Tur strādā labākie ķirurgi, pieskaitāmās izmaksas, vērtējot pēc nozares standartiem, ir zemas, un operācijas cena, salīdzinot ar tradicionālām slimnīcām un klīnikām, ir pavisam niecīga, jo pacienti par procedūrām maksā avansā. (Cenas ir augstākas, ja pacients vēlas, lai centrs pats iesniedz izmaksu pieteikumu apdrošinātājiem.) Tomēr šāda prakse ir reti sastopama. Kāpēc? Nav patēriņa tirgus. Tā kā lielāko daļu rēķina summas apmaksā trešās puses, pacienti nav ieinteresēti salīdzināt kvalitāti un cenas, turklāt tas nemaz nav viegli izdarāms, pat ja viņi to vēlētos.

Piemēram, elektroniskas atskaites. Tādas jau 20 gadu ir ikvienā ķīmiskajā tīrītavā un degvielas uzpildes stacijā, bet tikai ne veselības aprūpes iestādēs. Jo nekas neveicināja konkurences attīstību. Tad Vašingtona izlēma tās ieviest piespiedu kārtā, taču tas bija tik destruktīvi, ka atgādināja jau sen apglabāto padomju režīmu.

Purdjū Universitātes prezidents Mičs Deniels kopš stāšanās amatā 2013. gadā ir iesaldējis mācību maksu. Viņš ieviesis arī daudz citu risinājumu, un tagad mācības šajā prestižajā augstskolā maksā lētāk nekā pirms sešiem gadiem. Turklāt Deniels ir arī krietni palielinājis štata profesoru skaitu.

Tomēr, gluži tāpat kā Oklahomas Ķirurģiskā centra pieredze neēķiet interesanta citām slimnīcām, tā arī pārējās koledžas un universitātes nemaz netiecas izmantot līdzīgu darbības principu kā Purdjū.

Brīvais tirgus samazina nabadzību. Kopš esam ieguvuši neatkarību, reālie ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pieauguši 50 reižu. Pirms industriālās revolūcijas, kas nebūtu iespējama bez kapitālisma, cilvēku individuālie ieņēmumi auga ļoti lēni. Tagad, neraugoties uz visām ekonomiskajām un politiskajām neveiksmēm, nabadzība sarūk. Pēdējo 20 gadu laikā no galējas nabadzības paglābies jau miljards cilvēku.

Brīvais tirgus trūkumu pārvērš pārpilnībā, šodienas greznību padara par nākotnes ikdienu. No neskaitāmiem piemēriem jāizceļ mobilie tālruņi. Pirmie mobilie tālruņi, kas tika saražoti astoņdesmitajos gados (ar tiem varēja tikai veikt zvanus), bija tik lieli kā kurpju kastes un tik smagi kā ķieģeļi, akumulatori ļāva tiem darboties labākajā gadījumā stundu, un tie maksāja gandrīz četrus tūkstošus dolāru. Šodien mobilo tālruņu ir miljardiem un to jauda ir dažas desmitgades senu superdatoru līmenī.

Tādu pašu veiksmes stāstu varētu piedzīvot veselības aprūpe, ja vien tiktu ieviestas noteiktas ekonomikas reformas, kas veicina brīvo tirgu, piemēram, valsts mēroga veselības apdrošināšanas iepirkumi un ierobežojumu atcelšana uzkrājumiem veselībai.

Nevienlīdzība? Kopš 2008. gada krīzes algas ir stagnējušas, bet gluži kā desmitgades garumā pirms tās, nesen atkal sākušas pieaugt. Un jau atkal problēma bija neveiksmīgās valdību darbībā.

Investīcijas ir obligāts izaugsmes priekšnoteikums, un lielākās investīcijas tiek iegūtas tad, kad naudas vērtība ir stabila. Līdz septiņdesmitajiem gadiem dolārs bija piesaistīts zeltam, un ASV ekonomika šajā laikā auga straujāk par jebkuru citu. Tomēr kopš tiem laikiem vidējais izaugsmes rādītājs ir samazinājies par vairāk nekā 25 procentiem. Arī ieņēmumu pieaugums nav bijis tik straujš kā tolaik, kad bijām piesaistīti zelta standartam.

Vēl kāds faktors – nepārtraukti pieaugošie izdevumi par veselības aprūpi. Darba devēja nodrošināta veselības apdrošināšana tiek ieskaitīta atalgojumā. Kaut arī atalgojums ir pieaudzis, uz rokas šis palielinājums nav īpaši jūtams. Arī federālā atalgojuma nodokļu vilnis, mūsu algas izrakstos saukts par FICA, nav līdzējis. Zemu nodokļu režīmā ar uzticamu dolāru un uz pacientu orientētu veselības aprūpi neto algas būtu pieaugušas pat ļoti patīkami.

Galvenais ir peļņa. Tā ir morāli attaisnota. Bez tās ekonomika stagnē un attīstība bremzējas. Ekonomists Jozefs Šumpēters ir autors slavenajai frāzei “kreatīva destrukcija”. Dzīvotspējīgām ekonomikām nepieciešams nenormāls jauna kapitāla daudzums, lai kustētos uz priekšu. Nepārtrauktas izmaiņas iznīcina veco kapitālu – jūs taču redzat, ko internets izdarīja ar tradicionālajām avīzēm un žurnāliem! Kapitāls nepieciešams jaunuzņēmumiem (lielākā daļa no tiem ir neveiksmīgi) un attīstībai, kā arī produktivitātes uzlabošanai jau esošiem biznesiem. Kapitāls nāk no peļņas un uzkrājumiem. Tādā nozīmē peļņa ir biznesa izmaksas.

Aizvien vairāk jaunu cilvēku vēlas strādāt uzņēmumos, kas nenodarbojas tikai ar biznesu. Tā ir viena no kapitālisma lieliskajām vērtībām – sistēma nemanāmi pielāgojas cilvēku vēlmēm un gaidām. Viedi uzņēmumi ātri pielāgojas izmaiņām. Forbes ir bieži rakstījis par šādiem uzņēmumiem un cilvēkiem, kuri ar savu darbību gūst panākumus.

Daži cilvēki biznesā rīkojas slikti, amorāli un neētiski. Jā, tā viņi dara, bet tā nav tikai kapitālismam raksturīga iezīme. Cilvēki rīkojās slikti jau ilgi pirms Ādama Smita 1776. gadā sarakstītās kapitālisma klasikas An Inguiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations. Patiesībā atvērtā un brīvā tirgū un demokrātiskā sistēmā cieš un tiek aizmirsti tieši sliktie – pretēji tam, kā notiek autoritārā un sociālistiskā režīmā.

Sociālisms nedarbojas. Tas vienmēr noved pie asinsizliešanas, tirānijas un asarām, piemēram, šodienas Venecuēla, Kuba, Ziemeļkoreja, nesenā pagātnē  – Padomju Savienība, Mao Ķīna un komunistiskā Kambodža (kurā mazāk nekā četru gadu laikā režīms noslepkavoja vairāk nekā ceturto daļu savu iedzīvotāju).

Bet kā ar sociālismu Skandināvijā un Eiropā? Tas nav sociālisms, kurā valdībai pieder un valdība vada ekonomiku. Daudzās no šīm valstīm ir visaptverošas labklājības programmas, ierobežojumi nodarbinātības likumos un pārāk lieli nodokļi. Tomēr tas jau sāk mainīties.

Tas, ko neredz pašpasludināti Amerikas sociālisti, – tādās valstīs kā Zviedrija valdība strādā citādi. Zviedrijā samazinās nodokļi. Tur nepastāv mantojuma nodokļi un ir iespēja brīvi izvēlēties skolu; Bērnijam Sandersam un viņam līdzīgajiem tas izklausās gluži kā lāsts. Kas attiecas uz pārējo ES – vidējais ekonomikas izaugsmes rādītājs kopš 2008. gada krīzes ir bijis minimāls, mazāk nekā puse no ASV rādītāja.

Kapitālisms rada labklājību, kas pieļauj labklājīgu valstu rašanos. Tieši tāpēc aizvien vairāk eiropiešu ar cerībām skatās uz kapitālismu atbalstošām reformām, piemēram, zemām nodokļu likmēm, kas pārvērtīs viņu ekonomikas.

Piesakies iknedēļas jaunumiem