USD 0.89 btc 6434.81
facebook
twitter
instagram
linkedin
Žurnāls
Abonē žurnālu
Piesakies iknedēļas jaunumiem

Pierakstieties uz svarīgākajiem biznesa un tehnoloģiju materiāliem Latvijā

USD 0.89 btc 6434.81
Viedokļi 03. Oktobris

Ar skatu pagātnē nākotni neuzbūvēt

Stīvs Forbss

Forbes ASV galvenais redaktors

Eiropas ekonomiskās izaugsmes rādītāji gadsimtiem ilgi ir atpalikuši no ASV. Piemēram, kopš 2008. gada krīzes vidējais ES izaugsmes temps ir bijis 0,9 %, bet ASV – gandrīz 2 %, turklāt arī šis 2 % rādītājs tiek raksturots kā viduvējs.

ES lēnīgums (līdzās nopietnām bažām par nekontrolējamu imigrāciju) ir veicinājis netradicionālu populistisko politisko kustību popularitāti. Un kā uz to atbild pie varas esošās partijas? Veidojot politiku, kas garantē vēl smagāku ekonomisko stagnāciju: lielāki nodokļi korporācijām un bagātajiem, lielāki sociālo programmu un pensiju izdevumi, sarežģītāki regulējumi biznesam. Kā raksta Wall Street Journal: “Eiropas politiskās partijas sola atgriezties 1970. gadā – lai uzveiktu populistus, grūtībās nonākušās partijas atbalsta stingrāku pārvaldību.”

Jā, mūsu kontinentālie draugi kaut ko izdarīja arī pareizi, kad, pateicoties Ronalda Reigana un Mārgaretas Tečeres panākumiem, pārdeva valdībai piederošus uzņēmumus un kaut nedaudz samazināja debesīs paceltās nodokļu likmes, īpaši pēdējos gados – korporatīvos nodokļus. Tomēr salīdzinājumā ar ASV standartiem ES nodokļu un administratīvā nasta aizvien ir nežēlīga.

Katrā Eiropas Savienības valstī ir šausminošs pievienotās vērtības nodoklis, kas patiesībā vienkārši ir tirdzniecības nodoklis. Dānijā PVN ir 25 %, ievainotajā Grieķijā 24 %, Apvienotajā Karalistē 20 %, Vācijā 19 procenti. ASV PVN nav, lielākā daļa štatu piemēro paši savas nodevas, bet nekad ne lielākas par desmit procentiem.

Vēl sliktāk Eiropā ir ar algas nodokļiem. Amerikāņu versija, dēvēta par FICA, uzliek 15,3 % nodokli pirmajiem 132 900 dolāru un papildu 2,9 % ieņēmumiem virs šīs summas. ES valstīs šie rādītāji ir divas līdz trīs reizes augstāki. Francija ar savu kūtro izaugsmi jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem piemēro 65 % algas nodokli – 45 % maksā darba devējs, 20 % darbinieks.

Regulējumi, īpaši tie, kas saistīti ar darbaspēku, Eiropā jau sen ir smagāki un nežēlīgāki nekā ASV. Jokos par to, ka lielākajā daļā Eiropas ir vieglāk izšķirties no sievas nekā atlaist darbinieku, noteikti ir daļa taisnības. Kopš septiņdesmitajiem gadiem šī nasta ir kļuvusi tikai pavisam nedaudz vieglāka.

Strukturālas izmaiņas valdības birokrātu pensiju vai darbaspēka likumos tiek uztvertas ar lielu pretestību – to var apliecināt jebkurš Francijas prezidents. Vācija divtūkstošo gadu sākumā spēja veikt dažas reformas, un tas valsts izaugsmei nāca par labu. Tomēr tas maksāja kancleram viņa amatu, savukārt reformas jau sen atceltas. Nedaudz labāk pēdējos gados ir veicies Zviedrijai, Dānijai un Ungārijai, kuras negāja pretēji Reigana/Tečeres virzienam.

Tas, ko var novērot attīstāmies ES, ir tāda kā vājprāta forma – joprojām tiek ieviestas tādas lietas, kuras nestrādā, bet, kad tās izgāžas, tiek mēģināts atkal no jauna. Tas atgādina medicīnas nozari pirms vairākām simtgadēm, kad ārsti pacientiem nolaida asinis. Jo sliktāk slimajam kļuva, jo vairāk asiņu viņam tika nolaists.

Tieši tāpēc kļūst aizvien acīm redzamāks, ka jāatbrīvojas no tirdzniecības/tarifu neskaidrībām, kas bremzē korporatīvās investīcijas. Biznesa cilvēkiem jāzina, kādi būs noteikumi, pirms viņi par tiem parakstās. Pateicoties šādiem noteikumiem, ASV ekonomika patiešām uzplauks, kalpojot par mācību paraugstundu draugiem pāri okeāna viņā pusē.

Piesakies iknedēļas jaunumiem